Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

To prasmi viņš bija apguvis tāpat, kā iemācījies apstrādāt kramu. Viņš zināja, kur pieskarties, bija jutīgs un atsaucīgs uz tik tikko samanāmiem signāliem un guva prieku no Baudas veltes sniegšanas sievietēm. Jon­dalara rokas, acis un ķermenis runāja daudz izteiksmlgāk par visiem izteiktajiem vārdiem. Ja Raneks būtu bijis sieviete, tad būtu nosaucis viņu par mākslinieku.

Jondalars bija izjutis patiesu pieķeršanos un maigumu pret vairākām sievietēm un izbaudījis viņu fizisko tuvību, bet nebija nevienu mīlējis, līdz satika Eilu, tāpēc nejutās drošs, ka arī viņa viņu mīl. Kā gan šī sieviete spēja viņu mīlēt? Viņai taču nebija, ar ko salīdzināt. Līdz viņi ieradās šajā apmetnē, Jondalars bija vienīgais Citu vīrietis, ko viņa pa­zina. Zelandoni vīrs saprata, ka Raneks ir atšķirīgs vīrietis, kam piemīt savs valdzinājums, un pamanīja, ka ar katru dienu tumšādainā vīrieša simpātijas pret Eilu arvien palielinājās. Jondalars apzinājās: ja kāds vī­rietis to vispār iespētu, tad Raneks būtu īstais, kas varētu iekarot Eilas mīlestību. Pats Zelandoni vīrs bija apceļojis puspasaules, līdz atrada sievieti, kuru spētu iemīlēt. Tagad, kad beidzot bija viņu atradis, vai viņš ir gatavs tik ātri atkal viņu zaudēt?

Bet varbūt viņš ir pelnījis viņu zaudēt? Vai viņš varētu vest Eilu sev līdzi uz mājām? Kā viņa ļaudis uztvers tādu sievieti kā viņa? Par spīti greizsirdībai, Jondalars sāka domāt, vai ir īstais vīrietis Eilai. Viņš sev iestāstīja, ka grib būt pret viņu godīgs, bet'sirds dziļumos nezināja, vai spētu atkal izturēt kauna traipu, ka iemīlējis nepareizo sievieti.

Ieraudzījis Jondalara ciešanas, Danugs ar raižpilnu skatienu pavērās Vimezā. Vecais meistars vienīgi zinoši pamāja ar galvu. Arī viņš reiz bija mīlējis eksotisku skaistuli, bet Raneks bija viņa pavarda dēls, kam jau sen bija pienācis laiks atrast sievieti, apmesties uz dzīvi kādā vietā un nodibināt ģimeni.

Raneks veda Eilu uz Lapsas pavardu. Kaut arī viņa šim pavardam vairākas reizes dienā bija gājusi garām, jaunā sieviete bija cītīgi izvairī­jusies ziņkārīgi aplūkot privātos mitekļus; tā bija jau klanā ieaudzināta tradīcija, kuru viņa ievēroja arī Lauvas apmetnē. Tādā atklātā tipa plā­nojuma mājoklī kā velēnu mītne privātums nenozīmēja slēgtas durvis, bet gan smalkjūtību, cieņu un toleranci citam pret citu.

- Apsēdies! - Raneks piedāvāja, norādīdams viņai uz gultas paaug­stinājumu, kas bija apklāts ar mīkstām, izsmalcinātām zvērādām. Eila pavērās apkārt, tagad viņa drīkstēja apmierināt savu ziņkāri. Kaut arī abi vīrieši - Raneks un Vimezs - dzīvoja pie viena pavarda un mitinājās katrs savā centrālās ejas pusē, abu dzīves telpas bija pilnīgi individuāli atšķirīgas.

Pavarda otrā pusē darbarīku meistara teritorija bija iekārtota ar ap­brīnojamu vienkāršību. Tur atradās gultas paaugstinājums ar biezu matraci un zvērādām; virs gultas bija pavirši piesiets ādas priekškars, pēc kura izskata varēja spriest, ka tas gadiem ilgi nav ticis nolaists. Uz āķiem karājās daži apģērba gabali, pārējie bija salikti uz gultas pagari­nājuma, kas stiepās gar vienu sienu aiz galvgaļa nodalījuma.

Lielāko Vimeza teritorijas daļu aizņēma darba vieta, kuru iezīmēja krama gabali, salauzti akmeņi un krama plēksnes, kas mētājās visap­kārt mamuta pēdas kaulam, kas tika izmantots gan kā sēdeklis, gan kā lakta. Par to liecināja dažādi akmens un kaula āmuri, kā ari kalti, kas bija salikti uz gultas paaugstinājuma pagarinājuma, pie kājām. Vienī­gie dekoratīvie priekšmeti atradās sienas nišā - kaulā izgrebta Mātes figūriņa un blakus tai - smalki izgreznota josta, no kuras nokarājās izkaltuši un sažuvuši zāles svārciņi. Eila bez jautāšanas saprata, ka tie bija piederējuši Raneka mātei.

Turpretim kaulu apstrādes meistara Raneka teritorija bija ierīkota kardināli pretēji - ar gaumīgu greznību. Tumšādainais vīrietis bija iz­smalcināts kolekcionārs. Visi priekšmeti bija rūpīgi atlasīti un izstādīti tā, lai būtu redzamas to labākās īpašības un lai papildinātu interjeru ar struktūras bagātību. Zvērādām, kas klāja gultu, gribējās pieskarties; tās piekļāvās plaukstai ar izcilu mīkstumu. Priekškars abās gultas pusēs karājās akurātās krokās, tas bija izgatavots no samtainas, miecētas, dzeltenbrūnas briežādas un izgaroja tikko manāmu patīkamu aromātu, kas smaržoja pēc priedes dūmiem, jo tieši tie bija piešķīruši šai zvērādai tās interesanto toni. Grīdu klāja aromātisku zālīšu paklājiņi, kas bija īpaši nopīti, izmantojot dažādus krāsainus elementus.