Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Daudzi ļaudis uzskatīja, ka visi kokgriezēji un kaulu apstrādes meistari, īstenībā visi tie cilvēki, kas spēj radīt vai izgreznot dažādus priekšmetus un padarīt tos par kaut ko vairāk nekā vienkārši par sa­dzīves priekšmetiem, ir mākslinieki, bet, pēc Raneka domām, ne visi mākslinieki ir vienlīdz talantīgi vai varbūt neizturas pret savu darbu ar vienādu rūpību. Dzīvnieku un cilvēku figūriņas, ko viņi izgatavoja, bija primitīvas. Šādus veidojumus Raneks uzskatīja par apvainojumu gariem un Mātei, kas cilvēkus radījusi.

Pēc Raneka domām, pašiem skaistākajiem un izcilākajiem mākslas darbiem jābūt estētiski baudāmiem un jebkāds skaistums ir pats iz­cilākais un īstākais gara paraugs; tā ir visa būtība. Tāda bija Raneka pārliecība. Turklāt savas estētiskās dvēseles dziļumos viņš uzskatīja, ka skaistumam pašam par sevi piemīt patiesa vērtība, un ticēja, ka itin visā slēpjas skaistuma potenciāls. Lai gan dažas darbības un priekšmeti var kalpot funkcionāli, viņš uzskatīja, ka jebkurš var būt mākslinieks, ja māk sasniegt pilnību kādā sfērā un rezultāti atspoguļo skaistuma būtību. Bet māksla slēpjas gan pašā procesā, gan sasniegtajā rezultātā. Mākslas darbi atspoguļo ne vien pabeigtu produktu, bet arī ietver sevī domu, darbību un tapšanas procesu.

Raneks ar savām talantīgajām rokām, bet vēl vairāk ar iedzimto māk­slinieka aci meklēja skaistumu, tas bija kā svēts izziņas process. Viņš izjuta vajadzību pēc skaistuma, lai tas būtu viņam visapkārt, tāpēc sāka uzlūkot Eilu kā mākslas darbu - kā pašu izcilāko un pilnīgāko sievietes veidolu, ko spēja iztēloties. Ne jau tikai ārējais izskats darīja viņu skaistu. Skaistums nebija tikai statisks attēls, tā bija pati būtība, gars - tas viss, kas cilvēku atdzīvināja. Vislabāk tas izpaudās kustībā, uzvedībā, spējās. Skaista sieviete bija pilnvērtīga un dinamiska sieviete. Kaut ari viņš to neizteica ar tik daudziem vārdiem, Eila viņam sāka simbolizēt īstās gara sievietes iemiesojumu. Viņa bija pati sievietes būtības un skaistuma pilnība.

Tumšādainais vīrietis ar smejošajām acīm un ironisko asprātību sa­vus dotumus bija iemācījies lietot, lai nomaskētu dzijās ilgas un vēlmi savos mākslas darbos radīt pilnību un skaistumu. Šo pūļu rezultātā viņa cilts Raneku uzskatīja par izcilāko kaula izstrādājumu meistaru - māks­linieku, kam piemīt patiesa izcilība, bet, kā jau daudzi lieli mākslinieki, viņš pats ar saviem darbiem nekad tā īsti nebija apmierināts. Viņš sevi neuzskatīja par mākslinieku.

-    Es esmu kaula izstrādājumu meistars, - Raneks atbildēja Eilai. Tad, ieraudzījis jaunās sievietes apjukumu, piebilda: - Daži ļaudis uzskata, ka jebkurš amatnieks ir mākslinieks. - Tad, kādu bridi vilcinājies, ne­saprazdams, kā viņa novērtētu viņa darbus, izteica uzaicinājumu: - Vai tu nevēlētos apskatīt dažus manus darbus?

-    Jā, - Eila piekrita.

Jaunās sievietes atbildes tiešums uz brīdi viņu apstulbināja, tad, atmetis galvu, vīrietis iesmējās. Nu, protams! Ko gan citu viņa būtu atbildējusi? Raneka acīs iemirdzējās prieks, un viņš pamāja Eilai, lai seko viņam iekšā miteklī.

Jondalars vēroja, kā abi kopā pa velvēto ieeju ieiet būdā, un sajuta uz pleciem nogulstam smagumu. Aizvēris acis, Zelandoni vīrs dziļā nomāktībā nolaida galvu uz krūtīm.

Garais, staltais un izskatīgais vīrietis nekad nebija cietis no sieviešu uzmanības trūkuma, bet, tā kā viņš savu pārākuma trumpi neapzi­nājās un neizprata, viņam nebija savam pievilkšanas spēkam ticības. Jondalars bija darbarīku meistars, viņš daudz ērtāk jutās, saskaroties ar fiziskām, nevis metafiziskām lietām, un labprātāk izmantoja savas attīstītās prāta spējas, cenšoties izprast tādus tehniskus aspektus kā spiediena un sitiena ietekme uz homogēnas kristālstruktūras kvarcu - krama akmeni. Viņam piemita fiziskā pasaules uztvere.

Ari sevi viņš izteica fiziskā plāksnē - viņam labāk padevās visu darīt ar rokām, nevis izteikt sevi vārdos. Nebija jau tā, ka viņš nemācētu skaisti runāt, vienkārši viņam uz to nebija īsta talanta. Jondalars bija iemācījies labi atstāstīt kādu notikumu, bet viņam ne īpaši labi padevās izteikt veiklas un asprātīgas replikas. Viņš bija nopietns un noslēgts virs, kuram nepatika runāt par sevi, tomēr tajā pašā laikā bija iejūtīgs klausītājs, kas piesaistīja citu ļaužu uzticību, un tie viņam bieži mēdza izkratīt sirdi. Pie sevis mājās viņš tika uzskatīts par atzītu meistaru, bet tās pašas rokas, kas tik akurāti mācēja pārvērst cieto akmeni dažādos smalkos darbarīkos, tikpat prasmīgi mācēja ari apieties ar sievietes ķermeni. Tā bija vēl viena viņa fiziskās dabas izpausme, un tāpēc, kaut ari ne atklāti, Jondalars bija ieguvis tikpat lielu slavu ar šo savu otru talantu. Sievietes viņu mūždien lenca un iekāroja, un tika dzīti joki par viņa "otro meistarību".