Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vimezs aptina kreiso roku ar mazu ādas lupatiņu, lai to pasargātu no asajām malām, tad ar to satvēra vēl vienu krama gabalu, kas nesen tika atskaldīts no viena sakarsētā akmens, lai to nodemonstrētu. Ar labo roku vecais meistars pacēla īsu konusveida kaula kaltu. Nolicis asāko kaula instrumenta galu pret krama gabala malu un spēcīgi uzsitis augšpusē un lejpusē, viņš atskaldīja mazu, garu, plakanu krama plēksni. Vimezs to pacēla apskatei. Jondalars plēksni no viņa paņēma, tad pats veica to pašu eksperimentu, acīmredzami pārsteigts un apmierināts ar rezultātiem.

-    Man tas būs jāparāda Dalanaram! Tas ir neticami! Viņš ir uzlabojis vairākus apstrādes procesus - Dalanaram ir dabas dota akmens izjūta tāpat kā tev, Vimez. Bet tu šo akmeni vari gandrīz vai sagriezt plānās plēksnēs. Vai to var panākt karsēšanas rezultātā?

Vimezs pamāja. - Es nu gan neteiktu, ka to var sagriezt plānās plēks­nēs. Tas tomēr ir akmens un nav tik padevīgs kā kauls, bet, ja māki akmeni apstrādāt, tad sakarsēšana šo procesu padara vieglāku.

-     Interesanti, kas notiktu, ja sistu pastarpināti… vai esi mēģinājis izmantot brieža raga kaulu, lai novirzītu āmurakmens sitiena spēku? Tā varētu iegūt plēksnes, kas ir daudz garākas un plānākas.

Eila uzskatīja, ka arī Jondalaram piemīt dabas dota akmens izjūta. Bet šobrīd jaunā Zelandoni meistara aizrautībā un pēkšņajā vēlmē da­līties ar Dalanaru savā brīnišķīgajā atklājumā jaunā sieviete sajuta viņa urdošo vēlmi doties mājās.

Dzīvodama ielejā, kad Eila vēl bija svārstījusies, vai vēlas satikt ne­pazīstamos Citus, viņa bija domājusi, ka Jondalars grib doties prom tikai tāpēc, lai būtu kopā ar citiem ļaudīm. Agrāk viņa nekad nebija tā īsti iedomājusies, cik spēcīga ir Zelandoni vīrieša vēlme atgriezties mājās. lā nāca kā atklāsme, izpratne; tagad Eila zināja, ka Jondalars nekur citur nejutīsies patiesi laimīgs.

Kaut arī jaunajai sievietei pašai izmisīgi pietrūka dēla un cilvēku, ko viņa bija mīlējusi, viņa nebija izjutusi tādas ilgas pēc mājām kā Jondalars - alkas atgriezties zināmajās vietās, kur visi ļaudis bija pazīs­tami un tradīcijas pierastas. Atstājot klanu, Eila bija sapratusi, ka viņa nekad nevarēs tur atgriezties. Klana ļaudīm viņa bija mirusi. Ieraugot viņu, tie domātu, ka jaunā sieviete ir kāds ļauns gars. Un tagad viņa zināja, ka nekad vairs neatgrieztos pie klana, pat ja to varētu. Kaut ari nodzīvojusi Lauvas apmetnē tikai pavisam īsu laiku, viņa jau šeit jutās daudz atraisītāka - kā īstajās mājās - nekā to daudzu gadu laikā, kurus bija pavadījusi klanā. Izai bija bijusi taisnība - Eila nebija klana cilvēks; viņa bija piedzimusi Citiem.

Aizdomājusies Eila bija palaidusi garām turpmāko sarunu. Izdzirdē­jusi Jondalaru pieminam savu vārdu, viņa atgriezās īstenībā.

-     …manuprāt, Eilas krama apstrādes tehnika ir ļoti līdzīga viņu pa­ņēmieniem. Tur viņa to iemācījās. Esmu aplūkojis dažus no viņu darba­rīkiem, bet, pirms viņa man to parādīja, nekad nebiju redzējis, kā tos taisa. Ari to rīku izgatavošanai ir nepieciešama zināma meistarība, paiet ilgs laiks no krama kodola iepriekšējas sagatavošanas līdz sitienam, un tur rodas atšķirība starp smagnēju krama gabala darbarīku un smalku, vieglu instrumentu.

Vimezs pasmaidīja un pamāja. - Ja tagad spēsi izdomāt, kā padarīt plēksni taisnu, nav svarīgi, kā to panāksi; naža mala pēc pielīdzināšanas nekad nav diezgan asa.

-     Esmu prātojis par šo problēmu, - sarunā iesaistījās Danugs, kas arī gribēja dot savu ieguldījumu kopējā lietā. - Kā būtu, ja kaulā vai ragā iegrieztu gropi un ielīmētu plēksnes maliņas? Vai tad tā nesanāktu pietiekami maza un gandrīz vai taisna?

Jondalars kādu brīdi to pārdomāja. - Kā tu tās izgatavosi?

-     Vai nevarētu sākt ar mazo kodolu? - Danugs piesardzīgi ierosi­nāja.

-     Danug, tas varētu izdoties, bet mazo kodolu ir grūti apstrādāt, - Vimezs sprieda. - Esmu apsvēris sākt ar lielāko plēksni un sadalīt to vairākās mazās…

Eila saprata, ka vīri joprojām runā par kramu. Šķiet, ka viņiem tas nekad neapnīk. Pats materiāls un tā iespējas nekad nebeigs meistarus sajūsmināt. Jo vairāk viņi uzzināja, jo lielāku interesi tas viņos izraisīja. Jaunā sieviete spēja novērtēt kramu un darbarīku izgatavošanu, viņa domāja, ka Vimeza parādītie uzgāji ir paši smalkākie, ko viņa jebkad ir redzējusi, - gan pēc izskata, gan pēc to lietojuma. Bet viņa nekad nebija dzirdējusi, ka rīku izgatavošana tiek apspriesta tik nogurdinošās detaļās. Tad Eila atcerējās savu aizraušanos ar ārstniecību un dziednie­cības maģiju. Tās dienas, ko viņa bija pavadījusi kopā ar Izu un Ubu, kad klana zāļu sieva bija viņas mācījusi, bija vienas no jaukākajām jaunās sievietes atmiņām.

Eila pamanīja Neziju iznākam ārā no velēnu mītnes un piecēlās, lai apjautātos, vai nevajag ko palīdzēt. Visi trīs vīri, viņai aizejot, smaidīja un turpināja savu sarunu, un viņa nedomāja, ka meistari būtu pama­nījuši viņas aiziešanu.

Tā tomēr nebija gluži taisnība. Kaut arī neviens no viņiem neko skaļi neteica, vērojot Eilu aizejam, vīru saruna aprāvās.