Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pēc taustes apstrādātais krams bija slidens, taču gluds, ne gluži tāds, lai slīdētu kā pa taukiem; tā akmens faktūra no dažādām šķautnēm saulē mirdzēja. Izstrādājumam bija vītola lapas forma ar gandrīz vai izcilu simetriju visās dimensijās, un uzgalis bija tikpat garš kā Jondalara plauksta - tas stiepās no plaukstas pamatnes līdz pat pirkstu galiem. Uzgaļa abi gali bija smaili, bet vidusdaļa - apmēram četru pirkstu pla­tumā. Pagriezis to uz sāniem, Jondalars ieraudzīja, ka uzgalim patie­šām pietrūkst raksturīgā krama izliekuma. Tam bija izcili taisna forma, šķērsgriezums bija apmēram mazā pirkstiņa resnumā.

Ar profesionālu interesi Zelandoni meistars aptaustīja izstrādājuma malas. Tās bija ļoti asas un no daudzo mazo plēksnīšu noskaldīšanas - nedaudz robotas. Viegli pārlaižot pirkstus pa malu virsmu, Zelandoni vīrs sajuta mazus ierobiņus. Ar šādu paņēmienu krama uzgalim bija piešķirta tik smalka un precīza forma.

-     Tas ir pārāk skaists, lai to lietotu ierocim, - Jondalars konstatēja. - Šis ir patiešām izcils mākslas darbs.

-     Tieši šis te netiek lietots ierocim, - Vimezs sacīja, apmierināts par amata brāļa uzslavu. - Es to pagatavoju kā paraugu, lai parādītu izgatavošanas tehniku.

Eila staipīja kaklu, lai aplūkotu izcili uztaisītos darbarīkus, kas at­radās ādas sainī uz zemes, neuzdrīkstēdamās tiem pieskarties. Viņa nekad mūžā nebija redzējusi tik skaisti izgatavotus uzgaļus. Tie bija dažāda izmēra un dažāda veida. Blakus lapas formas uzgaļiem atradās asimetriski lēzeni izstrādājumi, kuri krasi aprāvās vienā galā un kurus varēja ielikt spalā un lietot kā nažus, un ari daudz simetriskāki, ar kājiņu centrā, kas varētu kalpot par pīķa uzgaļiem vai cita veida nažiem.

-    Vai vēlies tos apskatīt tuvāk? - Vimezs jautāja.

Eilas acis no brīnumiem mirdzēja, kad viņa cilāja instrumentus, it kā tie būtu ļoti vērtīgi dārgakmeņi. Tādi nu gan tie nebija.

-     Krams ir… gluds… dzīvs, - jaunā sieviete konstatēja. - Neesmu tādu nekad redzējusi.

Vimezs smaidīja. - Eila, tu esi atklājusi noslēpumu, - vecais vīrs sacīja. - Tieši tas padara iespējamu šo uzgaļu izgatavošanu.

-    Vai tad šeit tuvumā ir atrodams tādas kvalitātes krams? - Jondalars skeptiski vaicāja. - Arī es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

-     Nē, diemžēl nav gan. 0! Mēs varam gan dabūt labas kvalitātes kramu! Uz ziemeļiem no šejienes kāda liela apmetne dzīvo blakus krama ieguves vietai. Tieši tur arī Danugs bija aizgājis. Bet šo akmeni apstrā­dāja īpaši… ar uguni.

-     Ar uguni? - Jondalars iesaucās.

-     Jā, ar uguni. Karsēšana uz uguns izmaina akmens formu. Tieši karsēšanas rezultātā tas kļūst tik gluds, - paskatījies uz Eilu, Vimezs piebilda, - tik dzīvs. Un karsēšana piešķir akmenim tā īpašo kvalitāti. - Runādams vecais meistars pacēla krama gabalu, pēc kura skaidri va­rēja redzēt, ka tas ticis apstrādāts ar uguni. Tas bija apkvēpis un klāts sodrējiem, un, uzsitot ar āmurakmeni un to pāršķeļot, krītainā ārējā garoza bija daudz piesātinātākā krāsā. - Pirmoreiz tas gadījās nejauši. Krama gabals iekrita ugunskurā. Uguns bija liela un karsta - jūs jau zināt, cik karsta ir uguns, sadegot kauliem.

Eila zinoši pamāja ar galvu. Jondalars paraustīja plecus, viņš tam nebija piegriezis vērību, bet, tā kā Eila to zināja, viņš bija gatavs no­ticēt.

-    Es jau taisījos izripināt krama gabalu ārā no ugunskura, bet Nezija nolēma, lai tas tur paliek, jo uz tā varēja atbalstīt bļodu, kurā pilēja cepeša tauki. Beigās iznāca tā, ka tauki tomēr pilēja ari uguni un sabo­jāja labu kaula šķīvi. Tā kā tas toreiz izrādījās tāds veiksmīgs gadījums, es Nezijai šķīvi kompensēju. Sākumā gandrīz to akmeni aizmetu prom. Tas viss bija apdedzis, tieši tāpat kā šis, un es to izvairījos lietot, līdz kādu dienu man aptrūkās materiāla. Kad pirmoreiz to pāršķēlu, man izskatījās, ka tas ir pagalam. Paskatieties! Jūs sapratīsiet, kāpēc tā do­māju. - Vimezs iedeva katram pa gabalam.

-    Krams ir tumšāks, un pēc taustes tas ir gludens, - Jondalars kon­statēja.

-    Toreiz sanāca tā, ka es eksperimentēju ar ateriāņu pīķu uzgaļiem, cenšoties uzlabot viņu tehniku. Tā kā es tikai izmēģināju jaunas idejas, nodomāju, ka tas nekas, ka akmens nav tik izcils. Bet, tiklīdz sāku ar to strādāt, tā pamanīju atšķirību. Tas notika neilgi pēc tam, kad biju atgriezies mājās; Raneks vēl tolaik bija mazs puika. Kopš tā laika es šo tehniku visu laiku uzlaboju un pilnveidoju.

-    Kāda tad ir tā atšķirība? - Jondalars pajautāja.

-    Pamēģini pats, tad redzēsi.

Pacēlis ovālo āmurakmeni, kas no lietošanas jau bija ieguvis dažādus robiņus, Jondalars ērti to satvēra un sāka dauzīt nost akmens krīta apvalku, lai sagatavotu kramu darbam.

-    Kad krams pirms apstrādes tiek ļoti sakarsēts, - Vimezs turpināja savu stāstāmo, kamēr Jondalars strādāja, - to var daudz labāk kontro­lēt. No tā atlec daudz mazāk skaidu, darbarīku var izveidot smalkāku, plānāku un garāku, lietojot spiedienu, to var sadalīt. Vari likt akmenim pieņemt gandrīz jebkādu formu, kādu vien vēlies.