Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vērojot Jondalaru un Raneku, Eila gribēja pārliecināties, ka abiem nekas nekaiš. Ieraugot Jondalaru novelkam sasvīdušo tuniku, uzlejam sev virsū ūdenī un ieejam velēnu mītnē, jaunā sieviete zināja, ka viņam nekādu ļaunu seku nav. Tagad viņa sajutās nedaudz muļķīgi, ka bija par viņu tā uztraukusies. Galu galā Jondalars taču ir spēcīgs un enerģisks jauns vīrietis, neliela piepūle nenāk par ļaunu ne viņam, ne Ranekam. Bet viņa izvairījās no abiem vīriešiem. Eila bija samulsusi no viņu abu uzvedības un savām jūtām, tāpēc gribēja kādu laiku pabūt vienatnē, lai visu pārdomātu.

Pa mītnes durvju aili iznāca Tronija un izskatījās nomocījusies. Uz vie­nas gūžas sieviete turēja Hartalu, bet uz otras - seklu kaula trauku, kas bija pilns ar groziem un dažādiem rīkiem. Eila piesteidzās pie Tronijas.

-     Vai palīdzēt? Paturēt Hartalu? - viņa piedāvāja.

-    0! Vai varēsi? - jaunā māmiņa prasīja, dodama bērnu Eilai. - Šodien visi gatavo dažādus īpašus ēdienus, arī es gribēju kaut ko pagatavot svētkiem, bet man visu laiku kāds traucē. Un tad Hartals pamodās. Es viņu pabaroju, bet mazajam nav nekādas vēlēšanās atkal iet gulēt.

Tronija atrada vietu pie lielā ārējā pavarda, kur salikt savas lietas. Turēdama bērnu, Eila vēroja, kā Tronija no viena groza ieber saulespuķu sēklas seklajā šķīvī. Ar stilba kaula fragmentu - Eilai likās, ka tas nāk no pinkainā degunradža - Tronija sastampāja sēklas pastā. Pēc tam kad vēl vairākas porcijas bija saberztas, viņa kādā citā grozā ielēja ūdeni. Pacē­lusi divus taisnus kaula gabalus, kas bija izgatavoti tieši šim nolūkam, Tronija ar vienu roku paņēma no pavarda karstos vārāmos akmeņus un meistarīgi ielika tos ūdenī. No ūdens pacēlās tvaika mutuļi, un bija dzirdama čūkstēšana; izvilkusi atdzisušos akmeņus, sieviete atkal ielika karstos akmeņus, līdz ūdens sāka vārīties. Tad viņa ūdenim pievienoja samīcīto saulespuķu pastu. Eila bija ieintriģēta.

Vārošais ūdens no sēklām atdalīja eļļu, un Tronija ar lielu karoti to nosmēla un ielēja citos traukos, kas bija izgatavoti no bērza tāss. Pēc eļļas nosmelšanas vārošajam ūdenim tika pievienoti dažādi nenosa­kāmi, samīcīti savvaļas graudi un mazas, melnas balandas sēkliņas, garšai tika pievienotas dažādas zālītes. Pēc tam tika pielikti vēl vairāki vārāmie akmeņi, lai pagatavotā masa turpinātu vārīties. Bērza tāss tur­ziņas tika atliktas malā, lai atdziest, līdz saulespuķu sēklu sviests sare­cēs. Viņa iedeva Eilai to nogaršot uz karotes galiņa, un jaunajai sievietei tas likās garšīgs.

-    Tas ir īpaši garšīgs uz Talijas ceptajiem kukulīšiem, - Tronija pie­bilda. - Tieši tāpēc gribēju to pagatavot. Kamēr vēl man ir vārīts ūdens, domāju, ka kaut ko pagatavošu arī rītdienas brokastīm. Nevienam ne­gribas neko gatavot nākamajā rītā pēc svētkiem, bet vismaz bērniem taču gribēsies ēst. Liels paldies, ka palīdzēji pieskatīt Hartalu!

-     Nevajag pateikties. Man tas sagādāja prieku. Sen neesmu rokās turējusi bērnu, - to teikusi, Eila patiešām arī saprata, ka tā ir taisnība.

Viņa atklāja, ka cieši nopēta Hartalu, domās viņu salīdzinādama ar klana bērniem. Hartalam nebija zemās pieres ar izteiktajām uzacīm, bet ari klana bērniem tās vēl nebija pilnībā attīstītas. Eila nodomāja, ka viņa pierīte ir taisnāka un galva apaļāka, bet šajā zīdaiņa vecumā bērni nebija īpaši atšķirīgi, izņemot to, ka Hartals smējās, ķiķināja un dūdoja, bet klana bērni neizdeva tik daudz skaņu.

Bērns sāka nedaudz niķoties, kad viņa māte devās nomazgāt darbarī­kus. Uzlikusi mazuli uz ceļa, jaunā sieviete mainīja stāvokli un turpināja skatīties uz bērnu. Sarunājoties ar viņu, Eila vēroja mazuļa ieinteresēto atsaucību. Tā Hartals nedaudz nomierinājās, bet ne uz ilgu laiku. Kad bērns atkal bija gatavs raudāt, Eila viņam uzsvilpa. ŠI nedzirdētā skaņa viņu pārsteidza, un bērns pārstāja raudāt, lai klausītos. Jaunā sieviete sāka svilpot, šoreiz atdarinādama kāda putna dziesmu.

Dzīvodama viena pati ielejā, Eila bija pavadījusi garas pēcpusdie­nas, trenēdamās atdarināt putnu svilpošanu un saucienus. Viņa bija tā iemācījusies atdarināt putnu dziesmas, ka varēja nosvilpot dažādas variācijas, bet šie putni nedzīvoja vienīgi ielejā.

Kad Eila svilpoja, lai izklaidētu bērnu, blakus viņai nolaidās daži putni un sāka knābāt graudus un sēklas, kas bija izkritušas no Tronijas gro­ziem. Pamanījusi putnus, Eila turpināja atdarināt to balsis un izstiepa pirkstu. Pēc sākotnējās piesardzības viena drosmīga žubīte nosēdās uz sievietes izstieptā pirksta. Turpinādama svilpot, viņa uzmanīgi pacēla pirkstu un pietuvināja to bērnam, lai viņš lidoni apskatītu. Priecīgie smiekli un izstieptā tuklā dūrlte putniņu aizbaidīja.

Tad, sev par pārsteigumu, Eila izdzirdēja aplausus. Pret augšstilbiem sisto roku skaņa lika viņai pacelt acis un ieskatīties gandrīz vai visu sanā­kušo Lauvas apmetnes ļaužu sejās, kas smaidošas vērās viņai pretim.