Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Paņemot sieviešu līnijas vadonei domāto dāvanu, Eila izjuta lielu god­bijību un cerēja, ka Jondalaram, iesakot pareizo dāvanu Talijai, ir tais­nība. Kažokāda, ko viņa bija izvēlējusies, piederēja sniega leopardam - tam, kas bija mēģinājis viņai nočiept medījumu, un tas notika tajā ziemā, kad viņi ar Mazuli bija kopā mācījušies medīt. Toreiz viņa bija plānojusi leopardu tikai aizbaidīt, bet pieaugušajam alu lauvam prātā bija citas domas. Kad izskatījās, ka cīniņš ir neizbēgams, ar lingas mesto akmeni Eila bija apdullinājusi nobriedušo, kaut arī daudz mazāko kaķu dzimtas plēsēju un ar nākamo trāpījumu bija to piebeigusi.

Dāvana acīmredzot bija negaidīta, un Talijas acīs bija lasāms apmie­rinājums; tas notika pēc tam, kad viņa padevās kārdinājumam apmest eleganto, biezo leoparda ziemas kažoku sev ap pleciem un ieraudzīja zvērādas izcilo kvalitāti - to pašu izsmalcināto apdari, ko ari Taluts jau bija pamanījis. Zvērādas iekšpuse bija neticami mīksta. Zvēru ka­žokādas parasti bija daudz cietākas par parastajām ādām. Kažokādu varēja apstrādāt tikai no vienas puses, ar skrāpjiem to izstiepjot un padarot mīkstāku. Lai pagarinātu zvērādas' mūža ilgumu un palielinātu stiprumu, atšķirībā no Eilas ar taukiem apstrādātās kažokādas Mamutu cilts kažokādu uzglabāšanas metode padarīja to cietāku un ne tik elas­tīgu. Talija bija daudz patīkamāk pārsteigta nekā bija cerējusi būt un nolēma izdibināt šo ādas apstrādes metodi.

Pienāca Vimezs, kam rokās bija kāds priekšmets, kurš bija ietīts mīkstā zvērādā. Kad Eila attina sainīti, viņai aizrāvās elpa. Tas bija grezns pīķa uzgalis, tieši tāds, kādu jaunā medniece bija iepriekš ap­brīnojusi. Pavarda gaismā tas vizuļoja kā slīpēts dārgakmens un bija loti vērtīga dāvana. Eilas dāvana Vimezam bija izturīgs zāles paklājiņš, uz kā sēdēt, kad meistars strādā. Vairumam no jaunās sievietes pīta­jiem groziem un paklājiņiem nebija nekādu krāsainu elementu, bet pēdējā ziemā, kuru viņa pavadīja savā alā, jaunā sieviete bija sākusi eksperimentēt ar dažādām zālēm, iepinot izstrādājumos dabisku krāsu variācijas. Rezultātā savienojumā ar viņas parasto pīšanas tehniku bija iznācis paklājiņš ar smalku, bet izcilu, zvaigžņainu rakstu. Kad Eila bija to izgatavojusi, viņa ar paveikto darbu bija bijusi ļoti apmierināta; zvaigžņu asie stari, kas stiepās no centra, atgādināja Vimeza taisītos skaistos pīķa uzgaļus, un paklājiņa pītais raksts rosināja iztēloties smalkas skaidiņas, kas atšķēlās no krama plēksnes. Viņa nezināja, vai Vimezs to pamanīs.

Izpētījis paklājiņu, vecais meistars veltīja Eilai vienu no saviem reta­jiem smaidiem. - Tas ir skaists. Paklājs man atgādina Raneka mātes pī­tos darinājumus. Viņa pīšanas tehniku izprata daudz labāk nekā jebkurš cits, ko līdz šim esmu pazinis. Domāju, ka man to vajadzētu pataupīt, piekārt pie sienas, bet tā vietā sākšu to lietot. Es uz tā sēdēšu strādā­jot. Tas man palīdzēs paturēt prātā darba mērķi. - Vimeza sirsnīgais apskāviens nebija tik atturīgs kā viņa runas maniere. Eila saprata, ka zem vecā meistara klusās ārējās čaulas slēpjas sirsnīgs, draudzīgs virs ar jūtīgu dvēseli.

Apdāvināšanas ceremonijai nebija noteikta nekāda īpaša kārtība, un Eila pamanīja, ka nākamais rindā, kas stāvēja pie gultas paaugstinājuma un centās pievērst sev viņas uzmanību, bija Ridags. Apsēdusies blakus puisēnam, Eila atbildēja uz viņa kaislīgo apskāvienu. Atvēris plaukstu, puisēns viņai pastiepa garu, apaļu trubiņu, putna kājas kaulu ar tukšu viduci, kurā bija izgrebti caurumi. Paņēmusi no zēna dāvanu, jaunā sie­viete to pagrozīja rokās un nebija īsti pārliecināta, vai saprot, kam tā domāta. Paņēmis to atpakaļ, puisēns pielika trubiņu pie lūpām un iepūta tajā. Atskanēja skaļš, griezīgs svilpiens. Ari Eila pamēģināja tajā iepūst un pasmaidīja. Pēc tam jaunā sieviete zēnam uzdāvināja ūdensnecaurlaidīgu āmrijas kapuci, kas bija izgatavota klana stilā, un, puikam uzliekot to galvā, sajuta skaudras sāpes. Ridags tik ļoti atgādināja Durku.

- Reiz es iedevu Ridagam svilpi, lai viņš mani pasauc, kad esmu nepieciešama. Dažkārt puikam pietrūkst elpas, lai pakliegtu, bet iepūst svilpē viņš var, - Nezija skaidroja, - bet šo te viņš pats uztaisīja.

Dīgija pārsteidza Eilu, uzdāvinādama viņai tērpu, ko pati bija plā­nojusi šovakar vilkt mugurā. Ieraudzījusi, kā draudzene uz to skatās, Dīgija nolēma viņai to uzdāvināt. Eila pārsteigta klusēja un vienkārši lūkojās uz jauno tērpu, līdz acīs sariesās asaras. - Man nekad mūžā nav bijušas tik skaistas drēbes.

Tad viņa iedeva Dīgijai sagatavoto dāvanu: grēdu ar groziem un vairākas dažāda izmēra skaisti apstrādātas koka bļodas, kuras varēja izmantot kā krūzītes vai zupas bļodiņas, vai tajās pat iespējams gata­vot ēdienu; Dīgija tās varēs izmantot pie sava pavarda pēc tam, kad sāks dzīvot kopā ar Branagu. Teritorijā, kur kokmateriāli bija diezgan liels retums un trauku izgatavošanai pierastāks materiāls bija kauls vai mamuta ilkņi, šādas bļodiņas tika uzskatītas par īpašu dāvanu. Abas sie­vietes bija ļoti iepriecinātas un apskāvās ar māsu sirsnīgo apskāvienu.