Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Lai parādītu, ka viņam nav žēl dārgas dāvanas, Frabeks Eilai uzdā­vināja līdz celim garus kažokādas zābakus, kuri līdz pat stulma augšai bija izrotāti ar putnu spalvām, un jaunā sieviete nopriecājās, ka Frabe­kam sagatavojusi savas labākās ziemeļbriežu vasaras ādas. Ziemeļbriežu spalva bija paplāna, ar ļoti sīkām gaisu saturošām adatiņām un da­biski izolējoša. Ziemeļbrieža vasaras kažoks bija gan silts, gan viegls un aukstā laikā, dodoties jebkura zvēra medībās, izcēlās ar savām praktis­kajām un ērtajām valkāšanas īpašībām, tāpēc bija ļoti vērtīgs. No tiem zvērādas gabaliem, kurus Eila uzdāvināja Frabekam, varēja izgatavot veselu komplektu - gan bikses, gan tuniku, un pat visaukstākajā laikā pietiks pa virsu uzvilkt vienu vienīgu papildu apģērba kārtu, tādējādi atbrīvojot vīru no liela smaguma nēsāšanas. Frabeks pamanīja Eilas apstrādāto ādu mīkstumu tāpat kā pārējie, bet viņš par to neizteica nekādas uzslavas, un ari apskāviens sanāca tāds diezgan stīvs.

Fralija jaunajai sievietei bija sarūpējusi kažokādas dūrainīšus, kas bija pieskaņoti zābakiem, un Eila grūtniecei uzdāvināja skaistu koka vārāmo bļodu, kurā bija kulīte ar kaltētām lapām. - Fralij, ceru, ka tev tā tēja garšos, - viņa sacīja, veltīdama sievietei tiešu un daudznozīmīgu skatienu, it kā uzsvērdama teikto. - No rīta, pēc pamošanās, vajadzētu iedzert krūzīti šīs tējas un varbūt vēl vienu uz nakti, pirms gulētiešanas. Ja tev tā garšos, tad iedošu vēl, kad šī būs beigusies.

Apskaujoties Fralija piekrītot pamāja ar-galvu. Frabeks aizdomīgi uz viņām paskatījās, bet Eila tikai iedeva dāvanu, un viņam nebija pamata sūdzēties par Fralijas saņemto tēju, ko pasniedza jaunā Lauvas apmet­nes piederīgā. Eila nebija īsti laimīga par izveidojušos situāciju. Viņai būtu labāk paticis ārstēt Fraliju tieši un atklāti, bet izgrozīšanās bija labāka par neko, un Fralija baidijās nonākt tādā situācijā, kurā varētu šķist, ka viņa izdara izvēli starp viru un māti.

Nākamā rindā bija Krouzija, kas atzinīgi Eilai pamāja. Viņa uzdāvi­nāja mazu ādas somiņu, kas sānos bija sašūta un augšdaļā saņemta kopā. Tā bija nokrāsota sarkana, skaisti izdekorēta ar mazām mamuta kaula krellītēm un izšūta ar baltiem trijstūriem, kuru asais leņķis vēr­sās uz leju. Ap apaļo somas dibenu bija piestiprinātas baltas dzērves spalvas. Eilai somiņa ļoti patika, bet, kad viņa negrasījās to atvērt, Dīgija pačukstēja priekšā, lai to izdara. Iekšpusē atradās auklas un pa­vedieni, izgatavoti no mamuta vilnas, cīpslas, spalvas, augu šķiedras - viss rūpīgi satīts kamolos vai ap dzīvnieku kaulu fragmentiem. Šūša­nas piederumu maisiņā bija asi naži un īleni, kas domāti griešanai un caurduršanai. Eila bija sajūsmā. Viņa gribēja iemācīties Mamutu cilts paņēmienus un noslēpumus apģērbu gatavošanā un izskaistināšanā.

Eila no gultas paņēma mazu koka bļodiņu ar cieši pieguļošu vāciņu un iedeva to vecajai sievietei. Atvērusi to, Krouzija izbrīnīti paskatījās Eilā. Bļodiņa bija pilna ar tīriem, baltiem, lāsumainiem un mīkstiem taukiem - dzīvnieku taukiem bez garšas un krāsas -, kas tikuši izkausēti vārošā ūdenī. Tos pasmaržojusi, Krouzija pasmaidīja, bet vēl joprojām bija izbrīnījusies.

-     No ziedlapiņām es iegūstu rožu ūdeni… sajaucu kopā… ar citām lietām, - Eila sāka skaidrot.

-     Tad tāpēc tie tauki tik jauki smaržo? Un kam tie domāti? - Kro­uzija jautāja.

-     Ar tiem var ierīvēt rokas, seju, elkoņus, pēdas. Pēc tam ir laba sa­jūta. Āda kļūst gluda, - Eila sacīja, paņemot nedaudz ziedes un parīvējot to uz vecās sievas sausās, sasprēgājušās un krunkainās rokas. Pēc tam kad roka bija ieziesta, Krouzija to pataustīja, tad aizvēra acis un lēnām paglāstīja ādu, kas bija kļuvusi mīkstāka. Kad vecā, noplukuši sieva atvēra acis, Eilai likās, ka tajās parādījies mirdzums, kaut arī asaras ne­bija redzamas; viņu apskaujot, varēja sajust sievietes apslēptās trīsas.

Katra dāvanu apmaiņa lika visiem ar vēl lielāku interesi gaidīt nā­kamo, un Eila bija sajūsmā ne tikai par dāvanu saņemšanu, bet arī par došanu. Jaunās sievietes dāvanas Mamutu cilts ļaudīm bija tikpat neparastas kā Eilai viņu sniegtās veltes, tāpēc bija vienādi aizraujoši noskatīties, kā dāvanas tika saņemtas un kā dotas. Jaunā sieviete nekad nebija jutusies tik īpaša, gaidīta un gribēta. Ja viņa ļautu vaļu emocijām, tad prieka asaras būtu neizbēgamas.

Raneks turējās visiem aiz muguras, gaidīdams, kad pārējie būs pa­snieguši savas dāvanas. Viņš gribēja būt pēdējais, lai viņa velte netiktu sajaukta kopā ar citām. Starp visām īpašajām un vienreizīgajām dāva­nām, kuras Eila bija saņēmusi, tumšādainais vīrietis gribēja, lai viņa velte būtu visvairāk atmiņā paliekošā. Eila kārtoja saņemtās dāvanas uz gultas paaugstinājuma, kas tagad jau bija tikpat pilns kā sākumā pirms dāvanu izdalīšanas, kad jaunā sieviete pamanīja dāvanu, kuru bija izvēlējusies Ranekam. Viņai uz brīdi bija jāpadomā, lai saprastu, ka ar Raneku nav vēl apmainījusies dāvanām. Paņēmusi viņam domāto dāvanu rokās, Eila pagriezās, lai vīrieti sameklētu, un ieskatījās ķirci­nošā smaidā atieztos zobos.