Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila aiznesa viņam akmeni un uzšķīla to. Bet, saņemot akmeni, tumš­ādainais vīrietis klusi un sirsnīgi pačukstēja: - Lapsas kažoks ir pats mīkstākais un skaistākais, ko jebkad esmu redzējis. Es to turēšu savā gultā un katru nakti domāšu par tevi, kad sajutišu tā maigumu pie savas kailās miesas. - Raneks ar plaukstas virspusi tikai pavisam maigi pieskārās jaunās sievietes sejai, bet viņa to sajuta kā spēcīgu fizisku spiedienu.

Pavisam apmulsusi, Eila atkāpās, tad Taluts izsauca Ziemeļbrieža pa­varda saimnieku; Eilai bija divreiz jāsasit akmeņi, lai uzšķiltu dzirksteli Tronijas pavardam. Fralija pieņēma akmeni Dzērves pavardam, un, ka­mēr Talija paņēma savu akmeni un iedeva vienu arī Mamutam, jaunā sieviete jau jutās apreibusi un ļoti labprāt apsēdās blakus pavardam tajā vietā, kur viņai norādīja Mamuts.

Bungas sāka rībēt visā skaļumā. To skaņa vienlaikus bija gan no­mierinoša, gan neatvairāma. Miteklis bija aptumšots - maza pavarda liesmiņa, kas dega otrpus aizslietnim, bija vienīgais gaismas avots. Eila sadzirdēja sev blakus elpu un paskatījās, no kurienes tā nāk. Blakus pavardam pie zemes bija pieplacis vīrietis - vai varbūt tas bija lauva? Elpa pakāpeniski pārtapa par dobju lauvas rūcienu, bet ne gluži - Eilas uztverošajai ausij tas izklausījās pēc alu lauvas brīdinošā rūciena. Bungu ritmam pievienojās balsis, piešķirot tam skanīgumu un piesātinātību.

Pēkšņi ar mežonīgu rūcienu lauva izdarīja lēcienu un tā siluets pa­rādījās uz aizslietņa. Bet tas gandrīz vai izbiedēti aprāva savu lēcienu Eilas neapzinātās reakcijas dēļ. Viņa izaicināja lauvu ar tik reālu un draudīgu rūcienu, ka vairums vērojošo laužu noelsās. Siluets atguva savu lauvas stāju un atkāpjoties atbildēja ar nomierinošu rūcienu. Eila ierūcās dusmīgā uzvaras priekā, tad izdeva vairākus "hnk, hnk, hnk" ņurdienus, kas kļuva arvien klusāki, jo lauva atkāpās.

Mamuts pie sevis pasmaidīja. Viņš nodomāja: "Eilas atdarinātās lau­vas skaņas ir tik reālas, ka apmuļķotu pat īstu lauvu." Viņš bija ieprie­cināts par to, ka jaunā sieviete bija spontāni viņam pievienojusies. Pati Eila īsti neaptvēra, ko bija izdarījusi, izņemot to, ka pēc pirmā izai­cinājuma viņai bija jautri sarunāties ar Mamutu lauvu valodā. Viņa neko tamlīdzīgu nebija darījusi, kopš Mazulis bija pametis ieleju. Bungu rīboņa kļuva vēl skaļāka un papildināja nākamo ainu - tagad uz aiz­slietņa parādījās čūskveida siluets. Eila sēdēja pietiekami tuvu, lai re­dzētu, ka tas ir Mamuts, kas atdarina dažādus zvērus, bet pat viņai aizrāvās elpa par panākto efektu. Tomēr viņa nebeidza brīnīties, kā ikdienā stīvais un artrīta mocītais vecais vīrs spēj kustēties ar tādu vieglumu. Tad jaunā sieviete atcerējās, ka pirms brīža bija redzējusi viņu kaut ko iedzeram, un nojauta, ka tas droši vien bijis kāds spēcīgs sāpes remdinošs līdzeklis. Tādēļ Mamutam droši vien nākamajā dienā nāksies ciest sāpes.

Pēkšņi Mamuts izlēca priekšā aizslietnim un pietupās blakus mamuta galvaskausa bungām. Kādu īsu brīdi viņš ātrā ritmā pa tām dauzīja un tad pēkšņi apstājās. Pacēlis kausu, ko Eila iepriekš nebija pamanījusi, vīrs no tā iedzēra, tad, pienācis pie jaunās sievietes, piedāvāja arī viņai iedzert. Nemaz nedomādama, Eila ieņēma mazu malciņu un tad vēl vienu, kaut ari dzērienam bija stipra, nepatīkama muskusa garša. Bungu ritma iedrošināta, viņa ātri sajuta dzēriena iedarbību.

Aiz aizslietņa degošās liesmas uz tā uzzīmētajiem dzīvniekiem pie­šķīra kustīgu efektu. Skatoties uz tiem, Eila jutās kā transā, visu uz­manību pievērsa vienīgi dzīvniekiem un tikai attāli dzirdēja apmetnes iemītnieku balsis, kas sāka monotonā ritmā piebalsot bungām. Ieraudā­jās bērns, bet šķita, ka raudas nāk no kādas citas pasaules, jo kustīgās zvēru figūras uz aizslietņa bija Eilu aizrāvušas sev līdzi. Tās šķita gan­drīz vai dzīvas, jo bungu rīboņa atgādināja zvēru kāju dipoņu, maujošus teļus un taurējošus mamutus.

Tad pēkšņi vairs nebija tumšs. Tā vietā apsnigušo līdzenumu apspī­dēja dūmakaina saules gaisma. Mazs muskusa vēršu ganāmpulks bija saspiedies kopā, visapkārt tiem plosījās sniega vētra. Nolaidusies lejup, Eila pamanīja, ka nav viena. Kopā ar viņu ir Mamuts. Aina mainījās. Sniega vētra bija mitējusies, vēja pūstās virpuļojošās sniega vērpetes gaudoja pa stepi kā spokaini mānekļi. Eila kopā ar Mamutu virzījās prom no vientulīgā tukšuma. Tad jaunā sieviete pamanīja, ka kādas šauras ielejas aizvēja pusē majestātiski stāv pāris bizonu, cenšoties izvairīties no vēja. Viņa traucās uz priekšu, brāzās gar upes ieleju, kas bija izskalojusi dziļas aizas. Viņi virzījās gar kādu pieteku, kas priekšā sašaurinājās stāvā kanjona sienā, un Eila ieraudzīja pazīstamo taku virs izžuvušās upes gultnes.

Un tad Eila nonāca kādā tumšā vietā un paskatījās lejup uz mazu pavardu un ļaudīm, kas bija sasēdušies apkārt aizslietnim. Viņa izdzir­dēja lēnu, monotonu ritmu un nepārtrauktu skaņu atkārtošanos. Sa­mirkšķinājusi acis, jaunā sieviete ieraudzīja izplūdušas sejas un sev priekšā Nezijas, Taluta un Jondalara norūpējušos vaigus.