Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Vai ar tevi viss kārtībā? - Jondalars jautāja, runādams Zelandoni valodā.

-    Jā, jā. Ar mani viss kārtībā, Jondalar. Kas notika? Kur es biju?

-    Tas tev jāpastāsta man.

-     Kā tu jūties? - Nezija jautāja. - Mamutam allaž pēc tam garšo šī tēja.

-    Ar mani viss kārtībā, - jaunā sieviete atbildēja, izslējās un paņēma tējas krūzīti. Viņa patiešām jutās labi. Mazliet nogurusi un apreibusi, bet ne slikti.

-    Eila, man šķiet, ka šoreiz tas tev nebija biedējoši, - Mamuts sacīja, tuvodamies viņai.

Eila pasmaidīja. - Nē, es neesmu nobijusies. Bet ko mēs darījām?

-     Mēs Meklējām. Es zināju, ka tev piemīt Meklētājas talants. Tieši tāpēc tu esi Mamuta pavarda meita, - viņš sacīja. - Eila, tev piemīt arī citi dabas doti talanti, bet tev ir nepieciešamas mācības. - Viņš redzēja, kā jaunā sieviete sarauc pieri. - Par to tagad neuztraucies. Par to mums būs laiks padomāt vēlāk.

Kamēr Mamuts stāstīja par Meklēšanu - kur viņi devušies un ko atraduši -, Taluts Eilai un dažiem citiem papildināja kausus ar savu brūvējumu. Jaunā sieviete savu kausu iztukšoja vienā piegājienā - tā dzerot, dzira nebija tik pretīga - un tad centās klausīties, bet dzēriens ātri bija apreibinājis viņu. Eilas domas aizklīda kaut kur tālu, un viņa pamanīja, ka Dīgija un Torneks vēl joprojām nodarbojas ar muzicēšanu, bet tagad melodija izklausījās tik ritmiska un patīkama, ka gribējās kustēties tai līdzi. Tā viņai atgādināja klana sieviešu deju un bija grūti koncentrēties uz Mamuta stāstu.

Jaunā sieviete sajuta, ka kāds viņu vēro, un palūkojās apkārt. Viņa pamanīja, ka pie Lapsas pavarda stāvošais Raneks cieši viņā noraugās. Tumšādainais vīrietis uzsmaidīja, un Eila atsmaidīja pretim. Pēkšņi Ta­luts vēlreiz piepildīja Eilas kausu. Pienāca Raneks un pastiepa arī savu kausu. Piepildījis arī to, Taluts atkal pievērsās sarunai.

-    Tevi šī saruna neinteresē, vai ne? Pieiesim pie Dīgijas un Torneka, paklausīsimies mūziku, - Raneks klusi ierosināja, pieliecies Eilai pie auss.

-     Domāju, ka interesē. Viņi runā par medībām, - Eila atgriezās pie nopietnās diskusijas, bet bija palaidusi garām tik daudz, ka vairs ne­spēja sekot sarunas pavedienam, un, šķiet, neviens pat nepamanīja, vai viņa klausās vai ne.

-     Tu neko nepalaidīsi garām. Vēlāk viņi mums par to pastāstīs. Ieklausies mūzikā! - Raneks mudināja, ļaudams viņai iejusties ritmiski pulsējošās skaņās, kas nāca no otras pavarda puses.

-     Vai tev drīzāk neinteresētu paskatīties, kā Tornekam tas izdodas? Viņš ir īsts lietpratējs.

Eila noliecās uz to pusi, no kurienes nāca ritmiskā skaņa, kas viņu paņēma savā varā. Viņa palūkojās uz to ļaužu bariņu, kas runāja par medību plāniem, un tad, paraudzījusies uz Raneku, atplauka starojošā smaidā. - Jā, labāk paskatīšos uz Torneku! - viņa atzina, juzdamās ar sevi apmierināta.

Kad Eila piecēlās kājās, Raneks atradās cieši blakus un apstādināja jauno sievieti. - Eila, tev jāpārstāj smaidīt, - tumšādainā vīrieša tonis bija nopietns un bargs.

-    Kāpēc? - viņa jautāja, nobažījusies un vairs nesmaidīdama, brīnī­damās, ko atkal bija izdarījusi nepareizi.

-     Kad smaidi, tu esi tik pievilcīga, ka man aizraujas elpa, - Raneks atbildēja un domāja to nopietni, pēc tam turpināja: - Un kā lai eju tev blakus, ja nespēšu paelpot?

Eila uz vīrieša komplimentu atbildēja ar smaidu, tad, iztēlojusies, kā Raneks, cīnīdamies pēc elpas, iet viņai līdzās, iesmējās. Viņa nodomāja, ka tas, protams, ir joks, kaut arī nebija pilnīgi pārliecināta par to, ka viņš joko. Abi devās uz Mamuta pavarda jaunās ieejas pusi.

Jondalars vēroja, kā abi tuvojas. Gaidīdams Eilu, jaunais Zelandoni vīrs bija baudījis mūziku un ritmu, bet jutās nepatīkami pārsteigts, ieraugot viņu nākam kopā ar Raneku. Viņš sajuta greizsirdības uzplū­dus un nevaldāmu tieksmi iesist tam tumšādainajam vīrietim, kas bija uzdrīkstējies tuvoties sievietei, kuru viņš mīlēja. Bet, par spīti tam, ka Raneks izskatījās citāds, viņš bija Mamutu cilts un Lauvas apmetnes piederīgais. Jondalars bija vienīgi viesis. Visi ļaudis aizstāvētu Raneku, bet Jondalaram aizstāvju nebija. Viņš centās atgūt savaldību un ve­selo saprātu. Raneks un Eila vienkārši gāja kopā. Kā gan viņš drīkstētu iebilst?

Jau no paša sākuma sakarā ar Eilas pieņemšanu Mamutu ciltī Zelan­doni krama apstrādes meistaru bija mocījušas pretrunas. Viņš gribēja, lai Eila piederētu pie kādas cilts, jo ari viņa pati to vēlējās, un viņam bija jāpiekrīt, ka tādējādi viņa kļūs pieņemamāka Zelandoni ļaudīm. Jondalars bija redzējis, cik Eila bija laimīga, dodot un saņemot dāvanas, un par to priecājās, bet jutās attālinājies un vēl vairāk uztraucies par to, vai viņa kādreiz vēlēsies šo vietu pamest. Galu galā viņš jau sāka prātot, vai arī pašam nevajadzētu kļūt par Mamutu cilts piederīgo.