Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad Eila devās atpakaļ pie Mamuta pavarda, katra viņas auguma colla atbilda perfektai Mamutu cilts sievietei - labi ģērbtai Mamutu sievietei, kas ieņēma augstu stāvokli un kam bija sava noteikta vērtība; visu ļaužu acis labvēlīgi novērtēja jauno Lauvas apmetnes piederīgo. Bet viens acu pāris vērās Eilā ne tikai ar labvēlīgu skatienu. No tumšām, smejošām acīm staroja mīlestība, ilgas un kvēla iekāre, ne mazāka kā no izteiksmīgi zilām un ļoti nelaimīgām jauna vīrieša acīm.

Eilai paejot garām, lai noliktu savas vecās drēbes, Manuvs, turot klēpī Nuviju, viņai sirsnīgi uzsmaidīja, un jaunā sieviete atbildēja ar tikpat mīļu smaidu, kurā jautās tāds prieks un laime, kādu jaunā sie­viete līdz šim nebija pazinusi. Tagad viņa bija Eila no Mamutu cilts un darīs visu, ko spēs, lai pilnībā kļūtu par vienu no viņiem. Tad, no mu­gurpuses ieraudzījusi Jondalaru, kas sarunājās ar Danugu, viņa sajuta, ka viss emocionālais pacēlums krītas. Varbūt tā bija viņa stāja vai arī tas, kā bija saduguši jaunā vīrieša pleci, bet kaut kas viņas zemapziņā lika jaunajai sievietei apstāties. Jondalars nebija laimīgs. Bet ko viņa tagad varēja darīt?

Eila steidzās, lai paņemtu uguns akmeņus. Mamuts bija viņai pie­teicis nogaidīt, līdz beidzas ceremonija, un tad tos izdalīt. Pareizs ri­tuāls piešķirtu akmeņiem īsto nozīmīgumu un palielinātu to vērtību. Paņēmusi mazos, dzeltenīgi pelēkos metāliskas krāsas pirīta akmens gabalus, jaunā sieviete tos aiznesa pie sava pavarda. Pa ceļam viņa no mugurpuses pagāja garām Talijai, kas sarunājās ar Neziju un Vimezu, un izdzirdēja viņu sarunu.

- …bet man nebija ne jausmas, ka viņai pieder tāda bagātība. Paska­tieties tikai uz vienām pašām kažokādām! Bizonu āda un polārlapsu ādas, un tad vēl šis sniega leopards - tādus šajā apkārtnē nedabūsi.

Eila pasmaidīja, un viņas priecīgais noskaņojums atgriezās. Viņas dāvanas bija bijušas pieņemamas un novērtētas.

Arī vecais šamanis nebija šo laiku pavadījis bezdarbībā. Kamēr Eila pārģērbās, arī viņš bija pārģērbies. Mamuta* seja bija izkrāsota ar zig- zaga līnijām, kas akcentēja un izcēla viņa tetovējumu, un šamanis bija uzmetis uz pleciem alu lauvas apmetni - tā paša alu lauvas, ar kura asti bija dižojies Taluts. Samaņa kaklarota bija darināta no īsiem, do- biem maza mamuta ilkņa fragmentiem, starp kuriem bija iestarpināti vairāku dažādu dzīvnieku acuzobi, to skaitā arī alu lauvas, kas bija tādi paši kā Eilas kaklarotā.

-    Taluts plāno medības, tāpēc man jānodarbojas ar Meklēšanu, - Ma­muts viņai skaidroja. - Pievienojies man, ja vari - un gribi. Jebkurā gadījumā, esi tam gatava.

Eila pamāja, bet viņas kuņģis sarāvās čokurā.

Pie pavarda pienāca Talija un uzsmaidīja jaunpieņemtajai Mamutu cilts piederīgajai. - Nezināju, ka Dīgija gatavojas tev dāvināt šo tērpu, - viņa sacīja. - Neesmu pārliecināta, ka būtu tam agrāk piekritusi; viņa tik smagi pie tā strādāja, bet jāatzīst, ka tev tas piestāv, Eila.

Eila vienkārši pasmaidīja, nezinādama, kā viņai būtu jāreaģē.

-    Māt, tieši tāpēc jau es šo tērpu arī uzdāvināju Eilai, - Dīgija sacīja, tuvodamās ar galvaskausa instrumentu rokās. - Es centos izstrādāt procesu, kā panākt, lai āda kļūtu tik gaiša. Tagad, kad amats rokā, varu uztaisīt vēl vienu.

-    Esmu gatavs, - Torneks paziņoja, ierodoties ar mamuta kaula mū­zikas instrumentu.

-    Labi. Varat sākt, tiklīdz Eila sāks izdalīt akmeņus, - Mamuts sacīja. - Kur ir Taluts?

-     Viņš salej savu brūvējumu, - Torneks smaidīdams paziņoja, - un viņš būs ļoti dāsns. Vadonis teica, ka gribot, lai šie būtu īsti svētki.

-     Un tā arī būs! - lielais vadonis iesaucās. - Lūdzu! Tas tev, Eila! Atnesu tev kausu. Galu galā tu taču esi šo svētku galvenā vaininiece!

Pagaršojusi dzērienu, Eila joprojām uzskatīja, ka brūvējums neatbilst viņas gaumei, bet šķita, ka pārējiem Mamutu ļaudīm tas gāja pie dūšas. Jaunā sieviete nolēma, ka arī viņai tas jāiemīl. Viņa gribēja kļūt par vienu no viņiem un darīt tā, kā darīja viņi, un iemīlēt visu to, ko mīlēja viņi. Eila izdzēra kausu tukšu. Taluts vēlreiz piepildīja viņas kausu.

-    Eila, Taluts tev pateiks, kad sākt izdalīt akmeņus. Pirms tos izdali, sasit tos kopā, lai rodas dzirkstele, - Mamuts deva instrukcijas. Eila pamāja, paskatījās uz kausu savās rokās, tad, izdzērusi to sausu, no­skurinājās no stiprā dzēriena un nolika trauku, lai paceltu akmeņus.

-     Eila tagad ir kļuvusi par Lauvas apmetnes piederīgo, - Taluts pa­ziņoja, tiklīdz visi bija apsēdušies, - bet viņai ir katram pavardam vēl viena dāvana - akmens uguns aizkuršanai. Nezija ir Lauvas pavarda saimniece. Eila nodos uguns akmeni viņas glabāšanā.

Piegājusi pie Nezijas, viņa ar kramu uzšķīla spožu dzirksteli no dzelzs pirīta, tad atdeva akmeni Lauvas pavarda saimniecei.

-     Kas ir Lapsas pavarda saimnieks? - Taluts turpināja, kamēr Dīgija un Torneks muzicēja uz kaula instrumentiem.

- Tas esmu es. Raneks ir Lapsas pavarda saimnieks.