Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Vai mani esi aizmirsusi? - viņš jautāja. Tumšādainais vīrietis stā­vēja tik tuvu, ka viņa redzēja viņa tumšās acu zīlītes un pirmo reizi pamanīja gaismēnu rotaļu viņa tumši brūnajās acīs - dziļajās, valgajās, neatvairāmajās, tumšajās acīs. Viņa sajuta no tām strāvojam siltas jū­tas, kas mulsināja.

-     Nē, ē… neaizmiršu… Lūdzu, - Eila stomījās, atcerēdamās savu dā­vanu, ko turēja rokās, un pastiepa to Ranekam. Kad vīrietis paskatījās lejup, viņa acīs iemirdzējās prieks par biezo, kuplo baltās polārlapsas kažokādu, ko sieviete viņam sniedza. Šī vilcināšanās deva viņai iespēju saņemt sevi rokās, un, kad Raneks atkal palūkojās Eilā, viņas acīs gailēja zobgalīgas dzirkstelītes. - Es domāju, ka tu aizmirsi.

Raneks pasmaidīja, jo jaunā sieviete tik ātri spēja atsaukties viņa jokiem, un tas pavēra viņam iespēju pasniegt savu dāvanu.

-     Nē. Neesmu neko aizmirsis. Lūdzu, - viņš sacīja un iedeva kādu priekšmetu, ko rūpīgi bija slēpis aiz muguras. Jaunā sieviete paskatījās uz izgrebtu mamuta kaula figūriņu un gandrīz vai neticēja pati savām acīm. Un pat tad, kad Raneks izņēma viņai no rokām lapsādu, sieviete neuzdrīkstējās sniegties pēc dāvanas. Viņa pat baidījās tai pieskarties un ar milzīgu izbrīnu pavērās Ranekā.

-     Ranek, - Eila smagi elpoja, pasniedzās un tad atkal atrāva roku. Vīrietim bija viņa jāpaskubina, un tad viņa to satvēra rokās tik vārīgi, it kā dāvana varētu salūzt. - Tā ir Vīnija! It kā tu būtu attēlojis Vīniju, tikai daudz mazāku, - jaunā sieviete iesaucās, grozīdama rokās izcilo kaula meistardarbu, kas nebija garāks par trīs collām. Mazajai skulptūriņai bija piešķirtas ari krāsas: kažoks bija dzeltenā okera krāsā, kājas bija melnas kā ogles, cietās krēpes, svītra uz muguras līdz pat astei - tās visas atbilda dabiskajai Vīnijas krāsai. - Paskaties! Mazas austiņas, tieši kā Vīnijai. Un kāju nagi un aste. Pat spalva tieši tāda pati! Ak, Ranek! Kā tev tas izdevās?

Ieguvis iespēju apskaut Eilu, Raneks jutās kā septītajās debesīs. Jau­nās sievietes reakcija bija tieši tāda, kādu viņš bija cerējis saņemt.

pat sapņojis, un mīlas pilnais skatiens tumšādainā vīrieša acīs bija tik skaidrs un nepārprotams, ka Nezijas acīs parādījās asaras. Paskatījusies uz Jondalaru, Nezija saprata, ka arī viņš to ir redzējis. Jaunā Zelandoni sejā atspoguļojās dusmas. Nezija saprotoši pašūpoja galvu.

Kad dāvanu apmaiņa bija galā, Eila kopā ar Dīgiju devās uz Sumbra pavardu, lai uzvilktu jauno tērpu. Kopš Raneks bija ieguvis ārzemnie­cisko kreklu, Dīgija bija centusies atdarināt tādu pašu krāsu. Beidzot viņai bija izdevies panākt ko ļoti līdzīgu, no krēmkrāsas zvērādas viņa bija izgatavojusi tuniku ar V veida kakla izgriezumu, tādu pašu apakš­malu un īsām piedurknēm, tai bija arī pieskaņotas bikses ar pītu spilgtas krāsas jostu, kas līdzinājās tām pašām krāsām, kas bija Raneka kreklā. Laukā pavadītās vasaras iespaidā Eilas āda bija tumši iedegusi un gaišie mati izbalējuši, tie bija gandrīz vai tādā pašā krāsā kā gaišā zvērāda. Tērps viņai derēja kā uzliets, it kā būtu tieši viņai šūts.

Ar Dīgijas palīdzību Eila aplika Mamuta dāvāto rokassprādzi, tad ievietoja Taluta dunci sarkanajā makstī un paņēma Nezijas iedoto kak­larotu, bet, kad jaunā Mamutu cilts draudzene viņai ierosināja noņemt nonēsāto, pleķaino, kunkuļaino ādas maisiņu, kuru Eila nēsāja, apliktu ap kaklu, viņa nelokāmi atteicās to darīt.

-    Dīgij, tas ir mans amulets. Tajā ir Alu Lauvas, klana un mans gars. Tajā ir dažādi mazi akmeņi, tas man ir tikpat nozīmīgs kā Raneka izga­tavotā Vīnijas figūriņa. Krebs man piekodināja: ja pazaudēšu amuletu, totēms mani neatradīs. Un tad es nomiršu, - Eila centās skaidrot.

Skatīdamās uz Eilu, Dīgija kādu bridi kaut ko prātoja. Mazais, netī­rais ādas maisiņš bojāja visu kopskatu. Pat aukliņa, kurā viņa nēsāja maisiņu, bija apspurusi un apdilusi, bet Dīgijai radās kāda ideja.

-     Eila, ko tu parasti dari, ja aukliņa ir nodilusi? Izskatās, ka tā drīz vien pārplīsīs, - Dīgija jautāja.

-     Tad es uztaisu jaunu maisiņu ar jaunu auklu.

-    Tad jau sanāk, ka maisiņš nav tas svarīgākais, bet gan tā saturs ir tas būtiskākais, vai ne?

-Jā…

Paskatījusies apkārt, Dīgija pēkšņi pamanīja Krouzijas dāvināto šu- jampiederumu maisiņu. Paņēmusi to, viņa akurāti salika maisiņa saturu uz gultas un pasniedza to Eilai. - Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu nevarētu lietot šo te? Mēs to varētu piestiprināt pie kreļļu virtenes - varētu derēt viena no tām, kas atrodas tev matos, - un tu to varēsi nēsāt, apliktu ap kaklu.

Paņēmusi no Dīgijas skaisto, izrotāto somiņu, Eila uz to paska­tījās, tad, aptinusi ap roku tik pazīstamo veco ādas maisiņu, izjuta mierinājumu, ko viņai sniedza klana amulets. Bet viņa vairs nebija klana sieviete. Taču viņa nebija savu totēmu zaudējusi. Alu Lauvas gars vēl joprojām viņu sargāja, un viņai rādītās zīmes vēl joprojām bija svarīgas, bet tagad Eila piederēja pie Mamutu cilts.