Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Drīz visi trīs devās uz mītnes aizmugurējo galu, Taluts ķircināja Ne­ziju doties uz Lauvas pavardu. Dīgija un Torneks bija aizrāvušies ar saviem mūzikas instrumentiem un eksperimentēšanu, pārējiem vairs nepievēršot uzmanību, un Eilai likās, ka viņa dzird dažus no saviem tikko spēlētajiem ritmiem. Tikai tad jaunā sieviete atjēdzās, ka viņi ar Raneku ir palikuši divatā, un tas padarīja viņu biklu.

- Šķiet, ka visi pārējie devušies pie miera, - Eila teica, viņas balss bija mazliet neskaidra. Tagad viņa izjuta bouzas iedarbību un, stāvēdama kājās, līgojās šurpu turpu. Vairums lampu jau bija izdzisušas, un arī pavards vien kvēloja mazām liesmiņām.

-    Varbūt arī mums vajadzētu doties uz gultu, - Raneks smaidīdams rosināja. Eila vīrieša acīs pamanīja neizteiktu uzaicinājumu; nespēdama tam pretoties, viņa nezināja, kā lai tiek ar to galā.

-    Jā, esmu nogurusi, - viņa atzinās, sākdama iet savas gultas vir­zienā. Paņēmis jauno sievieti aiz rokas, Raneks viņu atturēja.

-     Eila, neaizej! - Tumšādainā vīrieša smaids bija pazudis, un balss tonis bija uzstājīgs. Eila pagriezās atpakaļ, un jau nākamajā brīdī Ra­neks bija ieskāvis viņu savās rokās un spēcīgi piekļāvis savu muti jau­nās sievietes lūpām. Eila nedaudz pavēra lūpas, vīrietis nekavējoties atsaucās. Viņš skūpstīja Eilu - viņas kaklu un muti. Rokas sniedzās pēc viņas krūtīm, tad noglāstīja lūpas un gurnus, plauksta iekļāva kājstar­pes pauguriņu, it kā vīrietim nebūtu viņas gana un viņš gribētu iegūt viņu visu uzreiz. Cauri jaunās sievietes augumam izstrāvoja negaidīti kaisles viļņi. Vīrietim piespiežot Eilu sev cieši klāt, viņa sajuta pret savu augumu cietu locekli un savā kājstarpē - pēkšņu mitrumu.

-    Eila, es gribu tevi! Nāc uz manu gultu! - Raneks aicināja ar pavē­lošu nepacietību. Ar negaidītu paklausību Eila viņam sekoja.

Visu vakaru Jondalars bija vērojis savu mīļoto sievieti smejamies un dejojam ar jaunajiem ciltsbrāļiem, un, jo ilgāk viņš to visu vēroja, jo attālinātāks pats jutās. Bet it īpaši viņu aizvainoja uzmanību izrādo­šais tumšādainais kaula rīku meistars. Zelandoni vīrs gribēja ļaut vaļu savam niknumam, aiziet un paņemt Eilu prom, bet šīs tagad bija viņas mājas, šie bija viņas uzņemšanas svētki. Kādas gan viņam bija tiesības iejaukties viņu svinībās? Jondalars varēja vienīgi uzlikt sejai pieklājīgu, ne gluži priecīgu masku, bet tajā pašā laikā pats jutās nožēlojami un, dodoties uz gultu, vēlējās iekrist miega aizmirstībā, kas nekādi pie viņa nenāca.

No tumšās, norobežotās vietas Jondalars vēroja, kā Raneks apskauj Eilu un ved viņu prom uz savu gultu, un nespēja noticēt pats savām acīm. Kā gan viņa varēja aiziet ar citu vīrieti, kad viņš viņu gaidīja? Neviena cita sieviete nekad nebūtu izvēlējusies kādu citu vīrieti, kad Jondalars viņu gribēja; un tā izrīkojās sieviete, kuru viņš mīlēja! Jaunais Zelandoni vīrietis gribēja lēkt kājās, paņemt Eilu un iebelzt ar dūri pa tumšādainā vīrieša smaidīgo muti.

Tad viņš iztēlojās nolauztos zobus un asinis un atcerējās kauna un iz- raidījuma pārciestās sāpes. Šie pat nebija viņa ļaudis. Par tādu uzvedību viņi noteikti Jondalaru padzītu, un saltajā mūžīgā sasaluma stepē viņam nebūtu, kur iet. Un kā gan viņš varēja kaut kur doties bez Eilas?

Bet viņa bija izdarījusi izvēli. Viņa bija izvēlējusies Raneku, un tās bija sievietes tiesības izvēlēties to vīrieti, kuru viņa gribēja. Tikai tas, ka Jondalars viņu gaidīja, nenozīmēja, ka Eilai bija jānāk pie viņa, un viņa to nedarīja. Viņa izvēlējās vīrieti no savas cilts - no Mamuta cilts -, vīrieti, kas dejoja, dziedāja un ar viņu flirtēja, ar kuru kopā bija smēju­sies un priecājusies. Vai Jondalars par to varēja viņu vainot? Cik daudz reižu viņš pats bija izvēlējies tādu sievieti, ar kuru kopā bija smējies un priecājies?

Bet kā viņa varēja tā darīt? Viņa taču bija sieviete, kuru viņš mīlēja! Kā viņa drīkstēja izvēlēties kādu citu, kad Jondalars viņu mīlēja? Jaunais Zelandoni bija sāpīgi aizvainots un izmisis, bet ko viņš varēja iesākt? Neko, tikai norīt rūgto greizsirdības kamolu un vērot, kā mīļotā sieviete dodas kādam citam vīrietim līdzi uz gultu.

Eila nespēja loģiski domāt, viņas prāts bija apskurbis no Taluta brū­vējuma, nebija nekādu šaubu par to, ka Raneks viņai likās pievilcīgs, bet ne jau tie bija iemesli, kāpēc viņa aizgāja līdzi tumšādainajam vī­rietim. Viņa to būtu darījusi tā vai tā. Eila bija uzaugusi klanā. Viņa bija audzināta bez vārda runas pakļauties jebkuram vīrietim, kurš to pieprasīja, kurš parādīja viņai signālu, ka vēlas ar viņu kopoties.