Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Arī tumšādainais vīrietis pasmaidīja un, novilcis viņai otru kurpi, paberzēja pēdu. Novilcis bikses līdz galam, viņš tās kopā ar kurpēm nolika pie citām Eilas mantām. Saņēmis sievieti aiz rokām, viņš to atkal piecēla kājās - tā, lai viņa stāvētu kaila pēdējo Mamuta pavarda gailošo ogļu palieku gaismā. Skatoties uz viņu, Raneks atkal pagrieza Eilu un aplūkoja viņu no mugurpuses. - Ak Māt! Cik skaisti, kāds ide­āls augums! Tieši tā biju tevi iztēlojies, - viņš murmināja vairāk sev, nevis Eilai.

-    Ranek, es neesmu skaista, - viņa vīrieti norāja.

-    Eila, tev pašai vajadzētu to redzēt. Tad tu tā nerunātu.

-   Jauki, ka tu tā saki un domā, bet es neesmu skaista, - Eila uzstāja un palika pie savas pārliecības.

-    Tu esi skaistākā no visām sievietēm, ko jebkad esmu redzējis.

Jaunā sieviete vienīgi pamāja ar galvu. Ja jau viņš vēlas, lai tā domā.

Viņa nespēja viņam to liegt.

Pēc tam kad Raneks bija veldzējis acis; viņš sāka pieskarties - vis­pirms pavisam viegli pa visu ķermeni, ar pirkstiem apvilkdams kontūras no visām pusēm. Tad pievērsās smalkākām detaļām, viņš ar pirkstu iezīmēja sievietes muskuļus zem ādas. Pēkšņi, pārtraucis visas darbības, viņš noplēsa no sevis pārpalikušās drēbes, neskatīdamies, kur tās nokrīt, un saņēma sievieti savās rokās, vēlēdamies ar savu augumu izjust viņas ķermeni. Ari Eila izjuta viņa silto, muskuļaino vīrieša augumu, cieto, izslējušos, piebriedušo locekli. Viņa ieelpoja patīkamo, vīrišķīgo smaržu. Noskūpstījis viņas muti, pēc tam ari seju un kaklu, maigi iekozdams plecos, kas Eilai izsauca trīsas, Raneks, nemitīgi un aizgūtnēm mur­minādams, atkārtoja: - Eila, tu esi tik brīnišķīga, tik skaista, es gribu tevi visu. Gribu uz tevi lūkoties, pieskarties un apskaut. Ak Māt! Kāds skaistums!

Raneka rokas atkal atgriezās pie Eilas krūtīm, mute sūca un nedaudz kodīja krūtsgaliņus, tad viņš sūca tos abus reizē, izdodams klusus ap­mierinājuma ņurdienus. Sūkdams vienu krūti, vīrietis centās paņemt mutē tik daudz no tās, cik spēja, pēc tam ķērās pie otras. Pieliecies sievietes priekšā uz ceļiem un piekļāvis galvu viņas nabai, vīrietis ar rokām apskāva Eilas kājas, gludos, apaļos dibentiņa vaidziņus, sāka tos glāstīt un pieskārās spraugai starp tiem.

Pieglaudies viņas kaunuma apmatojumam, viegli un rotaļājoties vī­rietis ar slapju mēli atrada viņas vagīnu. Eila ievaidējās, un viņš sajuta sievietes drebošo atsaucību.

Piecēlies kājās, Raneks noguldīja viņu gultā uz mīkstām, izsmalcinā­tām un glāstošām zvērādām. Pats iekārtojās blakus un skūpstīja viņu ar maigiem kodieniem, izmantojot tikai lūpas, nevis zobus, pēc tam pasūca un pakodīja krūtis, vienlaikus ar roku glāstīdams un berzēdams vagīnas atveri un sievietes dzīles. Eila vaidēja un iekliedzās, jo viņai radās tāda sajūta, ka Raneks pieskaras visām vietiņām uzreiz.

Paņēmis sievietes roku, viņš to uzlika uz sava cietā, asinīm pieplū­dušā locekļa. Piecēlusies sēdus, Eila iekārtojās ērtāk un, Ranekam par prieku, piekļāva vīrieša locekli pie sava vaiga. Dziestošajā gaismā viņa varēja redzēt savas gaišās rokas aprises uz viņa melnā locekļa. Pēc taus­tes tas bija pavisam gluds. Tomēr šī vīrieša smarža bija citāda - līdzīga, bet atšķirīga, un viņa matiņi bija cieti un sprogaini. Raneks ekstāzē ievaidējās, sajutis siltu miklumu iekļaujam viņa locekli, kā ari velkošas un stiepjošas izjūtas. Tas bija kaut kas vairāk, nekā viņš jebkad bija iztēlojies, vairāk, nekā jebkad bija uzdrošinājies sapņot. Tumšādainais vīrietis domāja, ka nespēs savaldīties, kad Eila sāka lietot tos paņēmie­nus, ko tikai nesen bija iemācījusies, - ātri apļodama ar mēli, iesūca mutē viņa locekli un tad palaida vaļā, vienlaikus to masēdama.

- Ak, Eila, Eila! Tu esi Viņa. Es zināju, ka tā būs. Tu pagodini mani.

Pēkšņi Raneks piecēlās sēdus. - Es tevi gribu un nespēju vairs gaidīt. Lūdzu, darām to tagad! - viņš sacīja aizsmakušā un sasprindzinātā čukstā.

Apgūlusies Eila viņam atvērās. Uzkāpis viņai virsū, Raneks ar garu, trīsošu kliedzienu iegāja viņā. Tad, izvilcis locekli ārā, darīja to vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, ar katru nākamo grūdienu viņa kliedziens kļuva vēl spalgāks. Sieviete izliecās, lai tiektos viņam pretim, cenšoties pie­skaņoties vīrieša ritmam. - Eila, esmu gatavs. Lūk! - viņš sasprindzi­nājumā iekliedzās, tad pēkšņi ar lielu atvieglojuma nopūtu novaidējās, vēl pāris reižu izdarīja grūdienus un sabruka virs viņas. Eilai vajadzēja ilgāku laiku, lai viņa spētu atslābināties.

Pēc brīža Raneks atrāvās no Eilas, novēlās uz sāniem, pacēlās uz elkoņa un paskatījās Eilā. - Piedod, es nebiju tik ideāls kā tu, - viņš atvainojās.

Viņa sarauca pieri. - Ranek, es nesaprotu, ko tu gribēji teikt. Kas ir ideāls?

-    Viss notika pārāk ātri. Tu esi tik brīnišķīga un visu dari tik ideāli, es pārāk ātri biju tam gatavs. Es nespēju sagaidīt, un man šķiet, ka es tev nesagādāju baudu, - viņš atzinās.

-     Ranek, šī taču ir Baudas velte, vai ne?

-    Jā, tas ir viens no vārdiem, kā to sauc.

-    Vai tu domā, ka man tā nebija Bauda? Man bija Bauda. Daudzas Baudas izjūtas.