Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Atkal atvērusi acis, saķērusi galvu, jaunā sieviete piesardzīgi piecēlās. Atvieglojusies nakts grozā - cieši sapītā grozā, kas pa pusei bija piepil­dīts ar sausiem, pulveri saberztiem stepes zālēdāju dzīvnieku mēsliem, kuri absorbēja šķidrumu un fekālijas, - viņa apmazgājās ar aukstu ūdeni. Parušinājusi pavardu, Eila tajā ielika vārāmos akmeņus. Pēc tam uzvilka drēbes, kurās bija šeit ieradusies; tagad šķita, ka apģērbs ir diezgan vienkāršs un ikdienišķs; toreiz, kad viņa pati bija to taisījusi, tas bija licies eksotisks un sarežģīts.

Kustēdamās ļoti lēnām un uzmanīgi, Eila no savas zāļu somas iz­ņēma vairākas paciņas un dažādās proporcijās samaisīja vītolu mizu, pelašķus un kumelītes. Ielējusi aukstu ūdeni vārāmajā grozā, kuru viņa izmantoja rīta tējas vārīšanai, jaunā sieviete tam pielika karstus ak­meņus un gaidīja, līdz ūdens uzvārīsies. Pēc tam ar aizvērtām acīm notupās pie pavarda, gaidīdama, līdz tēja ievilksies. Pēkšņi, ignorēdama pulsējošās galvassāpes, Eila pielēca kājās un atkal pasniedzās pēc savas zāļu somas.

"Gandrīz jau aizmirsu," viņa nodomāja, ņemdama Izas slepeno kon­traceptīvo zāļu tēju. Varbūt šīs zālītes palīdzēja viņas totēmam cīnīties ar vīrieša totēma garu, kā Iza bija domājusi, varbūt zināmā mērā pre­tojās vīriešu orgāna ekstraktam, kā viņa pati uzskatīja, bet Eila negri­bēja riskēt un tagad palikt stāvokli. Viss vēl bija pārāk neskaidrs. Viņa bija gribējusi, lai bērniņu aizsāk Jondalars, bet, gaidīdama tēju, viņa sāka prātot, kā varētu izskatīties viņas un Raneka bērniņš. Vai tas būtu līdzīgs viņam vai viņai? Varbūt mazliet abiem diviem? Droši vien abiem, kā Durks… un Ridags. Tie abi bija jaukteņi. Arī tumšādainais Raneka bērns izskatītos citādi, tikai - sieviete ar rūgtumu nodomāja - neviens to nesauktu par pretīgu radījumu vai dzīvnieku. Šis bērniņš spētu runāt, smieties un raudāt tāpat kā visi citi bērni.

Zinot, cik ļoti Taluts pēc pēdējiem svētkiem un bouzas baudīšanas bija slavējis Eilas pagatavoto galvassāpju remdēšanas līdzekli, Eila pa­gatavoja daudz tējas, lai pietiktu vairākiem cietējiem. Izdzērusi savu tēju, Eila devās meklēt Jondalaru. Jaunā piebūve, kas veda laukā tieši no Mamuta pavarda, izrādījās ļoti parocīga; zināmu iemeslu dēļ viņa nopriecājās, ka nebūs jāiet cauri Lapsas pavardam. Zirgi jau bija izgā­juši laukā, bet, ejot cauri piebūvei, viņa pamanīja Jondalara ceļojuma guļamādu, saritinātu un noliktu pie sienas, un brīnījās - kā tā nokļu­vusi šeit?

Pabīdījusi smago priekškaru, Eila izgāja cauri otrajai arkai un ierau­dzīja Talutu, Vimezu un Mamutu sarunājamies ar Jondalaru, kas stāvēja pret viņu ar muguru.

-     Kā jūtas tava galva, Talut? - jaunā sieviete apjautājās, pienākusi klāt vīru bariņam.

-     Vai tu man piedāvāsi savas pēcsvētku burvju zālītes?

-     Arī man sāp galva, pagatavoju tēju. Tur iekšā ir daudz, pietiks visiem, - Eila pateica un pagriezās pret Jondalaru, laimīgi smaidīdama, ka beidzot viņu atradusi.

Uz īsu bridi Jondalars atbildēja uz viņas smaidu, bet tas bija tikai viens mirklis. Pēc tam jaunā vīrieša seja sadrūma, pierē ievilkās dziļa rieva un acīs parādījās tāds skatiens, kādu viņa agrāk nekad nebija redzējusi. Eilas smaids izgaisa.

-    Jondalar, vai ari tu vēlies tēju? - viņa jautāja, pagalam samulsusi un izmisusi.

-     Kāpēc tu domā, ka man tā vajadzīga? Es vakar nemaz tik daudz nedzēru, bet liekas, ka tu to nemaz nepamanīji, - viņš atbildēja tik saltā un atsvešinātā balsī, ka to tik tikko varēja pazīt.

-     Kur tu biji? Es jau sen tevi meklēju, tevis gultā nebija.

-     Tevis arī tur nebija, - viņš attrauca. - Nedomāju, ka tev interesē, kur es biju. - Jondalars pagriezās un devās prom. Eila paskatījās uz pārējiem trim vīriešiem. Taluta sejā viņa ieraudzīja apjukumu. Vimezs jutās neērti, bet ne gluži nelaimīgs. Mamutam bija tāds izskats, kādu Eila nespēja atšifrēt.

-     Ē… iešu padzert to tēju, ko tu piedāvāji, - Taluts noteica un ātri pazuda būdā.

-    Arī es droši vien iedzeršu kādu tasīti, - Vimezs piebalsoja un sekoja vadonim pa pēdām.

"Ko gan esmu izdarījusi nepareizi?" Eila domāja, un nemiers, ko viņa bija izjutusi, pārauga mokošās ciešanās, kas kuņģi savilka čokurā.

Kārtīgi nopētījis jauno sievieti, Mamuts ierunājās: - Eila, tev jāatnāk pie manis aprunāties. Vēlāk varēsim parunāties divatā. Tagad tevis ga­tavotā tēja droši vien pie mūsu pavarda pievilinās daudzus ciemiņus. Vai tev nevajadzētu kaut ko ieēst?

-    Neesmu izsalkusi, - Eila atbildēja; viņas kuņģis atkal savilkās. Viņa nepavisam negribēja jau pašā sākumā izdarīt ko nepareizu savā jaunajā cilti un brīnījās, kāpēc Jondalars ir tik dusmīgs.

Mamuts mierinoši pasmaidīja. - Tev vajadzētu kaut ko ieēst. No tava svētku mielasta palikusi pāri mamuta gaļa, un man šķiet, ka Nezija tev pietaupījusi arī kādu maizes klaipiņu.