Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Nožēloju? - Eila pakratīja galvu. - Nē. Nenožēloju. Raneks ir… labs. Viņš nav rupjš… kā Brouds. Ranekam… es patīku… viņš labi dalās Baudas veltē. Nē, es nenožēloju. Man žēl Jondalara. Žēl, ka Jondalars dusmojas. Raneks māk labi dalīties Baudas veltē, bet Raneks… nav Jondalars.

20

Pieliekusies gaudojošajā vējā, Eila pagriezās sānis, cenzdamās pa­sargāt seju no mitrās sniega vētras. Katram uzmanīgi spertajam solim spēcīgi pretojās dabas spēks, kas bija saskatāms vienīgi no visapkārt vir­puļojošiem baltiem un sasalušiem kristāla gabaliņiem, kuri atsitās pret jaunās sievietes augumu. Kad trakojošā sniega vētra pieņēmās spēkā, saņēmusi sejā dzeļošu sasalušu graudiņu birumu, Eila piemiedza acis, aizgriezās un paspēra vēl pāris soļu. Nežēlīgā vētra viņu pātagoja no visām pusēm, jaunā sieviete atkal centās kaut ko saskatīt. Ieraudzījusi sev priekšā gludu noapaļotas formas priekšmetu, kas solīja patvērumu, viņa beidzot sajutās atvieglota un pieskārās masīvajai mamutu kaulu arkai.

-    Eila! Tev nevajadzēja iet ārā sniega vētrā! - Dīgija iesaucās. - Tādā vētrā var apmaldīties pat dažus soļus no būdas ieejas.

-    Tāda vētra jau ir vairākas dienas, krietnu laiku, Vīnija un Skrējējs bija izgājuši laukā. Man bija jāzina, kur viņi aizgāja.

-     Vai noskaidroji?

-    Jā. Viņiem patīk ganīties pie upes likuma. Tur vējš tik ļoti nepūš un sniegs nav biezā kārtā apsedzis sauso zāli. Vējš sapūtis kupenas otrā pusē. Man ir graudi zirgiem, bet zāles vairs nav. Zirgi zina, kur ir zāle, pat tad, ja laukā ir putenis. Kad Vīnija un Skrējējs atgriezīsies, tad viņus padzirdīšu, - Eila sacīja, nokratīdama sniegu no zābakiem un nopurinādama biezo jaku, ko tikko bija novilkusi. Pa ceļam viņa to pakarināja uz āķa, kas atradās blakus Mamuta pavarda ieejai.

-     Bet kāpēc?

-     Zirgiem ir jāēd, un es… - Eila iesāka teikumu.

-     Man šķita, ka esi prom jau veselu mūžību, - Raneks konstatēja. - Kad apjautājos par tevi Mamutam, viņš teica, ka pēdējoreiz redzējis tevi ieejam zirgu piebūvē, bet, kad pārbaudīju, tevis tur nebija.

-     Eila, visi jau sāka tevi meklēt, - ari Tronija piebalsoja.

-    Tad Jondalars pamanīja, ka nav tavas jakas un arī zirgu nav. Viņš domāja, ka tu droši vien esi devusies kopā ar tiem, - Dīgija stāstīja,

-    tā nu nolēmām, ka labāk meklēsim tevi laukā. Kad pabāzu galvu ārā, lai paskatītos, kāds laiks, ieraudzīju tevi nākam.

-     Eila, ja tu tādā briesmīgā laikā dodies laukā, tad tev tas kādam ir jāpasaka, - Mamuts viņu maigi norāja.

-    Vai tad tu nesaproti, ka ļaudis tevis dēļ uztraucas, ja ej laukā tādā sniega vētrā? - Jondalars dusmīgā tonī izteica pārmetumu.

Eila centās kaut ko paskaidrot, bet visi vienlaikus bija sākuši ru­nāt. Paskatījusies uz sejām, kas viņu vēroja, jaunā sieviete nosarka.

-     Piedodiet, negribēju sagādāt jums uztraukumu! Ilgu laiku esmu dzī­vojusi viena, man nebija neviena, kas par mani uztraucas. Gāju laukā un nācu mājās, kad pati to gribēju. Neesmu pieradusi, ka par mani kāds uztraucas, - viņa skaidroja, paskatīdamās uz Jondalaru, tad uz pārējiem. Mamuts redzēja, kā Eilas pierē iegulst rieva, kad blondais vīrietis aizgriezās prom.

Jondalars juta, kā pats nosarkst, kad devās prom no ļaudīm, kas par Eilu uztraucās. Viņai bija taisnība: Eila bija dzīvojusi viena un pati lieliski spēja par sevi parūpēties. Kādas viņam bija tiesības pārmest par viņas rīcību vai nobārt par to, ka nevienam nebija pateikusi to, ka dodas laukā? Bet, līdzko Jondalars bija pamanījis, ka Eila ir pazudusi un droši vien izgājusi laukā sniegputenī, viņš nobijās. Jaunais Zelan­doni vīrs bija pieradis pie sliktiem laikapstākļiem - tajā vietā, kur viņš uzauga, ziemas bija īpaši aukstas un drūmas, bet viņš nekad nebija redzējis tik bargu ziemu kā šajā pusē. Likās, ka šī vētra jau bez apstājas trako pusi ziemas.

Neviens nebija tik ļoti nobijies par Eilas drošību kā Jondalars, bet viņš negribēja savas lielās bažas izrādīt. Kopš vakardienas svinībām viņam bija grūti ar Eilu sarunāties. Sākumā viņš bija izjutis dziļu aizvainojumu par to, ka jaunā sieviete bija izvēlējusies kādu citu; viņš bija atkāpies un mocījās pretrunās. Jondalars bija mežonīgi greizsirdīgs, tomēr sāka apšaubīt savas jūtas pret Eilu, jo bija izjutis kaunu par to, ka bija viņu šurp atvedis.

Eila vairs nebija devusies uz Raneka gultu, bet katru nakti viņš baiļo­jās, ka viņa tā atkal varētu rīkoties. Šīs domas padarīja viņu saspringtu un nervozu, un viņš atklāja, ka turas pa gabalu no Mamuta pavarda līdz brīdim, kad Eila noliekas gulēt. Pēc tam kad viņš beidzot iekāpa viņu kopīgajā gultā, tad pagrieza viņai muguru un izvairījās pieskar­ties, baidoties, ka varētu zaudēt paškontroli, salūzt un lūgties viņas mīlestību.