Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

uz pusēm tā, ka šūnainā, iekšējā kaula daļa bija redzama izliektajā galā. Izmantodama ribas gludo daļu ar poraino pusi uz leju, viņa pa­cēla atdzesēto sarkano tauku pikuci un ieberza to sagatavotajā bizona ādā, pēc tam, turēdama to rokās, spēcīgi uzspieda. Kad minerāla krāsu iestrādāja materiāla porās, zvērāda pieņēma gludu spīdumu. Uz dzīs­lotas ādas pulējamais rīks un krāsojamie līdzekļi nebūtu tai piedevuši spīdīgu faktūru.

Kādu bridi vērojusi, Eila paņēma vēl vienu ribas kaulu un darīja to pašu, ko Dīgija. Vērojot draudzeni, Dīgija nedaudz viņu palaboja. Kad viens ādas stūris bija nokrāsots, viņa uz brīdi apstādināja Eilu.

-     Skaties, - Dīgija rādīja, uzspricēdama pāris ūdens lāšu uz ādas stūra. - Tas notek, vai redzi? - Ūdens lāses pārvērtās lodītēs un tecēja

lejā, neatstādamas nekādas zīmes uz ūdensnecaurlaidīgās faktūras.

*****

-     Nu, vai tagad esi jau izlēmusi, ko darīsi ar savu sarkanās ādas gabalu? - Nezija painteresējās.

-     Nē, - Eila atbildēja. Viņa bija atritinājusi veselo bizona ādu, lai parādītu to Ridagam un ari pati vēlreiz papriecētu acis. Tā piederēja viņai, viņa bija to miecējusi un apstrādājusi; Eilai nekad mūžā nebija piederējis tāds milzīgs un sarkans ādas gabals, tas bija iznācis patiešām skaisti sarkanā krāsā. - Sarkanā bija klana iecienītā krāsa. Es to atdotu Krebam… ja varētu.

-     ŠI ir visspilgtākā sarkanā krāsa, ko jebkad esmu redzējusi. Tāda krāsa mūsu apkārtnē noteikti nevienam nebūs.

-     Āda ir ari ļoti mīksta, - Ridags rādija ar zīmēm. Puika bieži nāca uz Mamuta pavardu, lai apciemotu Eilu, un viņa to allaž mīļi sagaidīja.

-     Sākumā Dīgija man parādīja, kā ar smadzeņu putriņu padarīt to mīkstu, - Eila sacīja, uzsmaidīdama savai draudzenei. - Agrāk es šim mērķim izmantoju taukus. Tas ir grūti, dažkārt paliek traipi. Labāk, protams, ir izmantot bizonu smadzenes. - Eila uz bridi apklusa, kaut ko domīgi apcerēdama, tad jautāja: - Dīgij, vai šī apstrādes metode der visām zvērādām? - Pēc tam kad Dīgija bija apstiprinoši pamājusi ar galvu, Eila turpināja izvaicāšanu: - Cik daudz tam nepieciešams dzīv­nieku smadzeņu? Cik daudz vajadzīgs briežādai? Un cik trušādai?

-    Muta, Lielā Zemes Māte, ar savu izcilo prātu piešķīrusi dzīvniekiem tik daudz smadzeņu, lai tie savu ādu spētu uzglabāt, - Dīgijas vietā ar nelielu smīniņu atbildēja Raneks.

Ridaga klusie rīkles smiekli Eilu uz brīdi samulsināja, tad viņa pa­smaidīja. - Dažiem zvēriem ir pietiekami daudz smadzeņu, lai tos ne­noķertu.

Raneks smējās, un Eila viņam pievienojās, priecādamās, ka sapratusi joka zemtekstu. Tagad jau viņa runāja daudz brīvāk un savas valodas dēļ vairs nejutās neērti.

Jondalars, ienākdams Mamuta pavarda teritorijā un ieraudzīdams, kā Eila kopā ar Raneku smejas, juta kuņģi saraujamies čokurā. Mamuts redzēja, kā jaunais vīrietis aizver acis, it kā izjuzdams lielas sāpes. Paskatījies uz Neziju, viņš pašūpoja galvu.

Danugs, kas bija nācis krama apstrādes meistaram pa pēdām, re­dzēja, kā viņš apstājas, sažņaudz stabu un nodur galvu. Raneka un Jondalara jūtas pret Eilu, kā ari mīlas trijstūra problēma bija visiem skaidri saskatāma, kaut arī daudzi to izlikās neredzam. Viņi negribēja iejaukties, cerēdami, ka trijotne to pati atrisinās, ja viņiem liks mieru. Danugs vēlējās, kaut spētu palīdzēt, bet pats bija apjucis. Tā kā Nezija bija Raneku pieņēmusi, tad viņš sanāca Danugam brālis, bet viņam patika arī Jondalars, un puisis juta līdzi jaunā Zelandoni vira ciešanām. Arī pašam Danugam bija radušās spēcīgas, tomēr vēl ne līdz galam noformulētas jūtas pret daiļo, jauno Lauvas apmetnes sievieti. Atraz­damies blakus Eilai, Danugs piedzīvoja neizskaidrojamu sarkšanu un fiziskas dziņas, jaunais puisis izjuta simpātijas pret šo sievieti. Likās, ka arī viņa, tāpat kā Danugs, kas nespēja tikt galā ar jaunām pārmaiņām un dzīves sarežģījumiem, ir neziņā par to, kā rīkoties šādā situācijā.

Ievilcis dziļi elpu, Jondalars iztaisnojās un turpināja ceļu uz Mamuta pavardu. Eila ar acīm sekoja jaunajam vīrietim un redzēja, kā viņš pie­iet pie Mamuta un iedod pareģim kaut ko. Viņa vēroja, kā abi pārmij pāris teikumu, tad Jondalars ātri nozuda, nepateicis Eilai ne vārda. Viņa bija zaudējusi blakus risinātās sarunas pavedienu un, kad Jondalars bija aizgājis, ātri piesteidzās pie Mamuta, nedzirdēdama ne Raneka uzdoto jautājumu, ne arī redzēdama vilšanos tumšādainā vīrieša sejā. Viņš pateica kādu joku, arī to Eila nedzirdēja un tāpēc vēl vairāk viņu sarūgtināja. Bet Nezija, kas saprotoši uztvēra Raneka izsmalcinātās jūtu nianses, pamanīja sāpes viņa acīs un redzēja, kā viņš apņēmīgi izslej zodu un iztaisno plecus.

Nezija gribēja dot viņam padomu, padalīties pieredzē un uzkrātajā dzīves gudrībā, tomēr turēja mēli aiz zobiem. Sieviete pie sevis nodo­māja, ka viņiem pašiem jātiek galā ar savu likteni.