Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Bet jaunā sieviete nesaprata, kāpēc Jondalars no viņas izvairās. Kad viņa centās ar jauno vīrieti aprunāties, viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem vai izlikās aizmidzis; kad viņa aplika viņam roku, viņš bija stīvs un neat­saucīgs. Eilai likās, ka viņa vairs Jondalaram nepatīk, īpaši jau pēc tā ga­dījuma, kad viņš atnesa katram atsevišķas guļamādas, lai nejustu Eilas auguma dedzinošo pieskārienu savam ķermenim. Pat dienas laikā viņš turējās no Eilas pa gabalu. Vimezs, Danugs un Jondalars bija iekārtojuši krama apstrādes darba vietu, tā atradās blakus ēdiena gatavošanas pavardam, un jaunais Zelandoni vīrs pārsvarā visas nomoda stundas pavadīja tur - viņš nespēja strādāt kopā ar Vimezu pie Lapsas pavarda, kur otrā pusē atradās gulta, kurā Eila bija gulējusi kopā ar Raneku.

Pēc kāda laika, kad Eilas draudzīgie mēģinājumi uzlabot attiecības tik bieži bija noraidīti, viņa apmulsa, kļuva šaubu mākta un no viņa attālinājās. Tikai tad Jondalars beidzot sāka aptvert, ka arvien lielākā plaisa viņu attiecībās ir viņa paša nopelns, bet nezināja, kā to visu vērst par labu. Par spīti savai pieredzei un zināšanām par sievietēm, viņš nesaprata, kā jārīkojas mīlošam cilvēkam. Jaunais vīrietis negribēja Eilai stāstīt, ko pret viņu izjūt. Viņš atcerējās, kā jaunas sievietes bija viņu vajājušas, stāstīdamas par savām spēcīgajām jūtām pret viņu, kad pats neko tādu nebija jutis. Tas lika viņam justies neērti un radīja vēlēšanos doties prom. Viņš negribēja, lai Eila nonāktu tādā situācijā, kādā viņš pats bija bijis, tāpēc klusēja un no viņas izvairījās.

Raneks zināja, ka Eila ar Jondalaru vairs nedalās Baudas veltē. Viņš katru mīļu bridi līdz mielēm izjuta jauno sievieti un sekoja viņas gai­tām, tomēr centās to slēpt. Tumšādainais vīrietis zināja, cikos jaunā sieviete dodas pie miera un cikos ceļas, ko viņa ēd un ar ko sarunājas, un pats pēc iespējas vairāk laika centās pavadīt pie Mamuta pavardā. Starp tiem ļaudīm, kas tur parasti pulcējās, Raneka asprātības, kas pa­rasti bija veltītas vienam vai otram Lauvas apmetnes iemītniekam, bieži vien izsauca īstu smieklu vētru. Tomēr viņš mācēja būt izcili piesar­dzīgs, lai nekad nenomelnotu Jondalaru, vienalga, vai Eila bija klāt vai ne. Viesis apzinājās Raneka runas mākslu, bet tāda izveicīga un lokana mēles gudrība nekad nebija bijusi viņa stiprā puse. Tumšādainā vīrieša spēcīgie muskuļi un bezrūpīgā pašpārliecinātība lika slaidajam, ļoti izskatīgajam vīrietim justies kā neveiklam lempim.

Ziemai uzņemot apgriezienus, Eilas un Jondalara neatrisinātās dom­starpības kļuva arvien pamanāmākas. Jaunais Zelandoni sāka baidīties, ka pilnībā zaudēs Eilu un viņa pievērsīsies tumšādainajam, eksotiskajam un pievilcīgajam vīrietim. Viņš nemitīgi centās sevi pārliecināt, ka jā­būt taisnīgam un jāļauj Eilai pašai izdarīt izvēli, ka viņam nav nekādu tiesību neko pieprasīt. Bet Jondalars turējās nomaļus, jo negribēja dot viņai iespēju viņu atraidīt.

Šķita, ka ari Mamutam nepatīk bargā ziema. Lauvas apmetnes ļaudīm bija iekrāti bagātīgi pārtikas krājumi, un visi bija nodevušies parasta­jām ziemas izklaidēm, jo savā velēnu mītnē jutās omulīgi un pasargāti. Vecākie apmetnes iemītnieki parasti pulcējās pie ēdiena gatavošanas pavarda, malkoja tēju, stāstīja dažādus notikumus, gremdējās atmiņās, tenkoja un, kad nebija aizņemti ar kādiem citiem pienākumiem, spēlēja dažādas spēles ar izgrebtiem mamuta kaula vai vienkāršiem kauliņiem. Jaunākie iemītnieki pulcējās pie Mamuta pavarda, smējās, plēsa jokus, dziedāja, mācījās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, kaut arī bieži vien abas šīs grupas sajaucās, un bērni bija gaidīti visur. Šis bija atpūtas laiks - laiks, lai izgatavotu un salabotu dažādus darbarīkus un ieročus, saimniecības piederumus un greznumlietas; laiks, lai pītu grozus un paklājiņus, izgrebtu mamuta kaula un briežragu izstrādājumus; taisītu auklas, virves, striķus un tīklus; laiks, lai izgatavotu un izgreznotu ap­ģērbu.

Eilu interesēja Mamutu cilts ādas apstrādes process, īpaši - krāso­šana. Jauno sievieti arī ieintriģēja krāsainā izšūšanas tehnika, spalvu un krellīšu rotājumi. Izgreznots un šūts apģērbs bija Eilai kaut kas jauns un neparasts.

-    Tu teici, ka parādīsi man, kā nokrāsot ādu sarkanu, kad būšu to apstrādājusi. Manuprāt, šī bizona āda jau ir gatava, - Eila sacīja.

-    Labi, es tev to parādīšu, - Dīgija piekrita. - Paskatīsimies, kas tur sanāks.

Eila devās uz savu mantu glabātavu, kas atradās viņas gultas galv­galī, un, atritinājusi veselu bizona ādu, izklāja to. Kad tai pieskārās, varēja sajust, cik tā ir mīksta, elastīga, un tā bija gandrīz vai balta. Dīgija ar kritisku aci to novērtēja. Viņa bez komentāriem, bet ar lielu interesi bija vērojusi Eilas zvērādas apstrādes procesu.