Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vispirms, izmantojot asu nazi, Eila bija nogriezusi biezo spalvu tuvu pie pašas dzīvnieka ādas, pēc tam ādu izveltnējusi, izdauzījusi ar lielu, gludu mamuta kājas kaulu un noskrāpējusi, izmantojot nedaudz trulu krama plēksnītes malu. Tad noskrāpēja arī ādas iekšpusi, atbrīvojot to no tauku gabaliņiem un asinsvadiem, un, skrāpējot pret spalvu, noņēma ārējo ādas slāni, nokasot arī dzīslojumu. Dīgija būtu to sarullējusi un uz dažām dienām atstājusi pie pavarda, ļaujot, lai tā sāk trūdēt un ap­matojums kļūst vaļīgāks. Kad āda būtu gatava, spalvas pašas nonāktu nost, atstājot ādas ārējo slāni un dzīslojumu neskartu.

Lai ādu padarītu mīkstāku, kā Eila bija to izdarījusi, Dīgija būtu to piesējusi pie rāmja, noskrāpējusi apmatojumu un dzīslojumu.

Strādājot tālāk, Eila ņēma vērā Dīgijas ieteikumu. Pēc izmērcēšanas un mazgāšanas Eila bija plānojusi ādā ieberzēt taukus, lai to padarītu mīkstāku, kā jau bija pieradusi to darīt. Bet Dīgija tā vietā parādīja kādu citu paņēmienu - varēja uztaisīt šķidru putriņu no dzīvnieku sapuvuša- jām smadzenēm un iesūcināt tās ādā. Jaunā Mamutu cilts locekle par rezultātu bija gan pārsteigta, gan iepriecināta. Šo putru ierīvējot, viņa jau varēja sataustīt panāktās izmaiņas zvērādā - tās mīksto struktūru un elastību, ko tai bija piešķīrusi smadzeņu viela. Šis process sākās tikai pēc pamatīgas ādas izgriešanas un nospiešanas. Kamēr tā žāvējās, āda bija nemitīgi jāstiepj un jāvelk, un zvērādas kvalitāte bija atkarīga no tā, cik šī procesa laikā tā bija labi apstrādāta.

-    Eila, tev ir talants uz ādas apstrādi. Bizona āda ir smaga, bet tā ir sanākusi tik mīksta. Pēc taustes - vienkārši brīnišķīga. Vai esi nolēmusi, ko vēlies no tās pagatavot?

-    Nē. - Eila pašūpoja galvu. - Bet gribu to nokrāsot sarkanu. Kā tu domā? Varbūt uztaisīt apavus?

-      Tā ir pietiekami smaga, lai pagatavotu apavus, tomēr tajā pašā laikā ļoti mīksta, varētu pašūt tuniku. Nu tad krāsosim! Vēlāk varēsi izdomāt, ko vēlies no tās pagatavot, - Dīgija piebilda, kad abas kopā devās pie pēdējā pavarda, un pajautāja: - Ko tu tagad darītu ar šo ādu, ja to nekrāsotu?

-    Ja tā samirktu no lietus vai peldes, es to pakārtu virs ugunskura dūmiem, lai āda atkal nesacietētu, - Eila atbildēja.

Dīgija pamāja. - Arī es rīkotos tieši tāpat. Bet mēs izdarīsim tā, lai lietus lāses neuzsūktos tajā un notecētu nost.

Ejot cauri Dzērves pavardam, viņas pagāja garām Krouzijai; ieraugot šo sievieti, Eila atcerējās, ka sen jau bija gribējusi ko pajautāt. - Dīgij, vai tu zini, kā dabūt zvērādu baltā krāsā? Kā tā tunika, ko Krouzija valkā. Man patīk sarkanā krāsa, bet pēc tam es gribētu iemācīties zvērādu dabūt arī baltu. Domāju, ka pazīstu kādu, kam baltā krāsa patiktu.

-     Balto krāsu ir grūti iegūt, ir ļoti grūti dabūt ādu sniega baltumā. Domāju, ka Krouzija tev to parādīs labāk nekā es. Tev vajadzēs krītu… Vimezam tas varētu būt. Kramam ir krīta apvalks, un parasti tiem krama gabaliem, kurus viņš iegūst no atradnēm ziemeļos, ir balts krīta ap­valks, - Dīgija skaidroja.

Nesdamas mazas piestiņas, stampiņas un vairākus sarkanā okera krā­sas gabalus dažādos toņos, jaunās sievietes devās atpakaļ uz Mamuta pavardu. Dīgija virs pavarda uzlika kausēties taukus, tad apkārt Eilai izkārtoja dažādus ādas krāsas materiālus: ogles gabaliņus melnai krāsai, mangānu - zilgani melnam tonim, spilgti dzeltenus sēra gabalus un vēl dažāda toņa okera gabalus: brūnus, sarkanus, bordosarkanus un dzel­tenus. Par piestām kalpoja dažādu dabisko kaulu bļodiņas, piemēram, brieža pieres kauls, tās varēja būt izkaltas ari no granīta vai bazalta tāpat kā akmens lampas. Stampas bija izgrebtas no cieta mamuta kaula, izņemot vienu, kas bija iegarena un izgatavota no dabiskā akmens.

-     Eila, kādu sarkano toni tu vēlies iegūt? Tumši sarkanu, asins sar­kanu, brūnsarkanu vai dzeltenīgi sarkanu - tā kā saules krāsa?

Eilai ne prātā nebija ienācis, ka viņai būs tāda izvēle. - Es nezinu… sarkani sarkanu, - viņa atbildēja.

Dīgija pētīja krāsas. - Domāju, ka ņemsim šo te, - viņa sacīja, pa­celdama to krāsas gabalu, kas bija diezgan gaiši sarkanbrūnā krāsā, - un pievienosim tam arī nedaudz dzelteno, lai vairāk izceltu sarkano, tā varētu būt tā krāsa, kas tev patiktu.

Ielikusi akmens piestiņā mazo sarkanā okera krāsas pikucīti, Dīgija parādīja Eilai, kā to smalki sastampāt, pēc tam citā piestiņā lika viņai sasmalcināt arī dzelteno krāsu. Trešajā bļodiņā Dīgija sajauca abas krā­sas kopā, līdz bija apmierināta ar iegūto toni. Tad, pievienojusi karstus taukus, kas atkal mainīja krāsas toni un padarīja to vēl gaišāku, lika Eilai atplaukt smaidā.

-    Jā. Tā ir sarkana krāsa. Ļoti skaisti sarkana, - viņa konstatēja.

Pēc tam Dīgija paņēma garu brieža ribu, kas bija gareniski pāršķelta