Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Daudzas, bet ne tā īstā Bauda. Ja tu pagaidīsi, tad pēc maza brītiņa es atkal būšu tam gatavs.

-    Tas nav vajadzīgs.

-     Eila, varbūt tas nav vajadzīgs, bet es tā gribu, - vīrietis sacīja, noliekdamies, lai viņu noskūpstītu. - Es jau gandrīz esmu tam gatavs, - viņš piebilda, glāstīdams Eilas krūtis, vēderu un pasniegdamies pēc kājstarpes pauguriņa. Eila salēcās no Raneka pieskāriena un joprojām trīcēja. - Piedod, tu jau gandrīz biji gatava. Ja vien es būtu spējis at­turēties nedaudz ilgāk.

Viņa neatbildēja. Skūpstīdams krūti un paberzēdams mazo uzkalniņu viņas vagīnā, Raneks juta, ka Eila atkal ir gatava. Pabīdījusi gurnus un piespiezdamās pie viņa, jaunā sieviete iekliedzās. Pēkšņi, reizē ar klie­dzienu un uzplūdu, nāca ari viņas orgasms, un tumšādainais vīrietis sajuta siltu miklumu viņai starp kājām. Eila atslābinājās.

Uzsmaidījusi viņam, sieviete sacīja: - Domāju, ka tagad bija īstā Baudas velte.

-    Vēl ne gluži, bet varbūt nākamreiz tā patiešām būs perfekta. Eila, ceru, ka būs vēl daudzas nākamās reizes, - Raneks atbildēja, gulēdams uz sāniem viņai blakus, tumšādainā vīrieša roka atradās uz sievietes vēdera. Juzdamās samulsusi, Eila sarauca pieri. Viņa nesaprata, vai ga­dījumā nebija ko pārpratuši.

Krēslainajā telpā viņa saskatīja tumšu roku uz savas gaišās ādas un pasmaidīja. Viņš allaž bija uzsvēris šo kontrastu - savu tumšo ādu pret gaišo - sievietēm, ar kurām dalījās Baudas veltē. Tas atstāja tādu iespaidu, ko neviens cits vīrietis nespēja panākt, un sievietes to pama­nīja. Viņas to ievēroja un nekad neaizmirsa. Raneks priecājās, ka Māte bija viņu izvēlējusies kā izredzēto un piešķīrusi tādu ādas krāsu. Tas padarīja viņu īpašu, neparastu un neaizmirstamu. Vēl viņam patika zem savas rokas sajust Eilas vēderu, bet vairāk par visu tumšādaino vīrieti spārnoja apziņa, ka šī sieviete atrodas viņam blakus, viņa gultā. Viņš uz to bija cerējis, vēlējies, sapņojis, un pat tagad, kad viņa te atradās, tas šķita neiespējami.

Pēc brītiņa viņš pabīdīja roku augstāk uz krūtīm, apmīļoja krūtsga­liņu un sajuta, kā tas kļūst cietāks. Eila bija sākusi snauduļot, viņa bija nogurusi un izjuta nelielas galvassāpes, bet, kad vīrietis piekļāvās viņas kaklam un lūpām, viņa saprata, ka viņš viņu grib un atkal ir devis īpašo zīmi. Uz īsu brītiņu viņa sajuta aizkaitinājumu un vēlmi viņam atteikt. Šādas domas viņu pārsteidza, gandrīz vai šokēja un pilnībā pamodināja. Raneks skūpstīja viņas kaklu, glāstīja plecu un roku, pēc tam apmīļoja pilnīgās krūtis. Kad viņš jau atkal bija paņēmis mutē krūtsgaliņu, viss Eilas aizkaitinājums jau bija pārgājis. No viņas ķermeņa dzīlēm cēlās patīkamas sajūtas, kas sniedza īsto baudu. Pārgājis pie otras krūts, viņš apmīļoja abas un pēc kārtas tās pasūca, tajā pašā laikā izdodams savas apmierinātās rīkles skaņas.

- Eila, skaistā Eila, - Raneks murmināja. Tad, piecēlies sēdus, viņš palūkojās uz sievieti savā gultā. - Ak Māt! Nespēju noticēt, ka tu esi šeit. Tas ir tik jauki. Šoreiz viss būs, kā nākas, Eila. Es zinu, ka šoreiz viss būs ideāli.

Jondalars gulēja gultā kā pārakmeņojies, zobus sakodis, izmisīgi vē­lēdamies ar savām sažņaugtajām dūrēm iebelzt tumšādainajam vīrietim pa seju, un tikai ar lielu gribasspēku viņš piespieda sevi palikt gultā. Eila bija paskatījusies tieši viņam sejā, tad pagriezusies un aizgājusi kopā ar Raneku. Ikreiz, kad jaunais Zelandoni vīrietis aizvēra acis, viņš redzēja mīļotās sievietes seju, kas skatās tieši viņam virsū, tad pagrie­žas un aiziet.

Tā ir viņas izvēle! Viņš nemitējās sev atkārtot: tā ir viņas izvēle. Eila sacīja, ka mīlot viņu, bet kā viņa var to zināt? Protams, varbūt viņš viņai paticis, varbūt pat mīlēja viņu, kad abi dzīvoja ielejā divi vien; toreiz viņa vēl nevienu citu nepazina. Jondalars bija pirmais Citu vīrietis, kuru Eila jebkad redzējusi. Bet tagad, kad viņa bija satikusi citus vīriešus, kāpēc viņa nevarētu iemīlēt kādu citu? Viņš centās sevi pārliecināt, ka ir tikai taisnīgi, ka Eila satiek citus un pati izdara izvēli, bet viņš nekad nespēs aizmirst to, ka šajā naktī viņa bija izvēlējusies kādu citu.

Kopš tā laika, kad viņš bija atgriezies pie saviem ļaudīm pēc tam, kad kādu laiku bija padzīvojis pie Dalanara, garais, muskuļainais un ļoti izskatīgais vīrietis allaž pats bija sev izvēlējies sievietes. Viņam tikai atlika ar savām neticami zilajām acīm aicinoši palūkoties uz sievieti, un tā vienmēr jau piederēja viņam. Īstenībā sievietes pašas darīja visu, lai viņu uz to pamudinātu. lās viņam sekoja, alka pēc viņa un vēlējās, kaut tiktu uzaicinātas. Un tā Jondalars arī darīja, bet neviena sieviete nespēja līdzināties viņa pirmajai mīlestībai vai likt aizmirst un pārvarēt ar to saistīto dvēselē esošo vainas apziņu. Beidzot viņam bija izdevies atrast to vienīgo sievieti, kuru viņš spēja iemīlēt, un tagad viņa atradās cita vīrieša gultā.