Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jau pati doma, ka viņa bija izvēlējusies kādu citu, radīja viņam sāpes, bet, izdzirdējis nepārprotamās Baudas veltes radītās skaņas, kurās Eila dalījās ar Raneku, Jondalars apspieda vaidu, izmisumā ar dūrēm sita pa gultu un beidzot sarāvās čokurā un izsāpēja savu smeldzi. Viņam bija tāda sajūta, it kā vēderā degtu karstas ogles. Krūtīs spieda kamols, rīkle dega, jaunais vīrietis elpoja apslāpētiem gārdzieniem, it kā būtu aizrijies ar dūmiem. No acu kaktiņiem tecēja karstas asaras, kaut arī viņš ar visiem spēkiem bija tās cieši sažmiedzis ciet.

Kad sāpes beidzot pārgāja un viņš par to bija pārliecināts, Jonda­lars nedaudz atslābinājās. Bet tad tās sākās no jauna, un viņš vairs to nespēja izturēt. Pielēcis kājās, viņš kādu brīdi nespēja izšķirties, ko darīt, un tad pajaunajām durvīm izskrēja piebūvē. Jondalaram skrienot garām zirgiem uz ārējo izejas arku, Vīnija saslēja ausis un pagriezās pret viņu.

Vējš Jondalaru atsvieda pret velēnu mītni. Pēkšņais aukstuma vilnis aizrāva elpu un lika apzināties, kur viņš atrodas. Zelandoni vīrietis pa­skatījās uz aizsalušo upi un, pacēlis acis uz debesīm, redzēja, kā mākoņi ar robotām malām traucas garām mēnesim. Viņš bija apstājies dažus soļus prom no būdas. Ledainas vēja adatas cauri kreklam durstīja viņa miesu, izgāja cauri ādai un muskuļiem, līdz pat kaulam.

Trīcēdams Jondalars iegāja atpakaļ miteklī, smagiem soļiem pavil- kās garām zirgiem un atgriezās pie Mamuta pavarda. Sasprindzinājis dzirdi, viņš ieklausījās, bet sākumā neko nesaklausīja. Pēc tam atskanēja elsošana, vaidēšana un kunkstēšana. Paskatījies uz gultu, viņš atkal pagriezās pret piebūvi, nezinādams, kurp doties. Iekšā viņš vairs ne­spēja izturēt; bet ārpusē viņš aizietu bojā. Tomēr viņam bija jādodas laukā, jo viņa mērs bija pilns. Paķēris ceļojuma guļamādas, viņš izgāja cauri arkai uz zirgu piebūvi.

Vīnija nosprauslājās un pagrozīja galvu, un Skrējējs, kas gulēja zemē, sveicināja vīrieti ar klusu zviedzienu. Jondalars devās pie dzīvniekiem, izklāja guļamādu uz zemes blakus Skrējējam un ieritinājās tajā. Pie­būvē bija auksts, bet ne tik auksts kā laukā. Šeit nepūta vējš un no būdas nāca nedaudz siltuma, bet blakus zirgiem bija vēl siltāk. Viņu elpa apslāpēja citas smagas elpošanas skaņas. Tomēr lielāko nakts daļu Jondalars nevarēja aizmigt, viņam pa galvu nemitīgi jaucās dzirdētās skaņas, iztēlē uzbūrās gan īstas, gan izdomātas ainas.

Eila pamodās līdz ar pirmajiem dienas gaismas stariem, kas izsprau­cās cauri dūmu izvades cauruma vāka šķirbām. Pasniegusies otrā gultas pusē pēc Jondalara, jaunā sieviete bija samulsusi, atrodot tur Raneku. Atceroties iepriekšējās nakts notikumus, klāt nāca ari atziņa, ka tūlīt viņu sāks mocīt neizturamas galvassāpes - Taluta bouzas sekas. Iz­slīdējusi no gultas, viņa pacēla drēbes, kuras Raneks bija tik akurāti salicis, un steidzās uz savu gultu. Jondalara tur nebija. Eila palūkojās uz Mamuta pavarda citām gultām. Vienā no tām gulēja Dīgija un Torneks, un Eila nesaprata, vai arī viņi dalījušies Baudas veltē. Tad viņa atcerējās, ka Vimezs bija uzaicināts pie Sumbra pavarda un Tronija nebija labi jutusies. Iespējams, ka Dīgija un Torneks vienkārši bija izdomājuši, ka šeit viņiem gulēt būs ērtāk. Tam nebija nozīmes, bet Eila brīnījās, kur palicis Jondalars.

Jaunā sieviete atcerējās, ka iepriekšējā vakarā, kad svinības jau gāja uz beigām, viņa vairs nebija Jondalaru redzējusi. Kāds teica, ka viņš aizgājis gulēt, bet kur tad viņš ir tagad? Viņa atkal uzmeta acis Dīgi­jai un Tornekam un nodomāja: "Ari Jondalars droši vien guļ pie cita pavarda." Eila ļoti vēlējās to pārbaudīt, bet šķita, ka neviens vēl nav pamodies, un viņai negribējās piecelt visu apmetni kājās. Juzdamās neomulīgi, jaunā sieviete ierāpās tukšajā gultā, savilka sev apkārt ka­žokādas un pēc brītiņa jau atkal bija saldi iemigusi.

Kad viņa pamodās nākamreiz, dūmu izvades vāks bija pastumts malā ūn pa caurumu iespīdēja spilgta dienas gaisma. Viņa mēģināja piecel­ties, bet tad, sajutusi neizturamas, pulsējošas galvassāpes, atkrita atpa­kaļ un aizvēra acis. Viņa nodomāja: "Vai nu es esmu ļoti slima, vai arī galva sāp no Taluta bouzas. Kāpēc gan ļaudīm tik ļoti tā garšo, ja pēc tam tā jāmokās?" Tad Eila sāka domāt par svinībām. Viņa visu skaidri neatcerējās, tikai mūzikas ritmu, dejošanu un dziedāšanu, bet to, kā viss bija sācies, ne. Viņa bija daudz smējusies, pat pati par sevi, kad bija atklājusi, ka arī viņai ir nelielas dziedāšanas dotības, un viņa bija bijusi apmetnes Jaužu uzmanības centrā. Tas nemaz neizskatījās pēc Eilas. Parasti viņai patika atrasties malā un visu vērot, kā ari mācīties un trenēties vienatnē. Vai tā bija bouzas ietekme, kas bija mainījusi viņas parasto izturēšanos un likusi aizmirst par piesardzību? Būt ne­kautrīgākai? Vai tāpēc ļaudis to dzer?