Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Satraukušies Eila atkal sāka šurpu turpu staigāt pa telpu. - Bija tumšs kā dziļā bedrē, un es kritu lejā. - Jaunās sievietes pleci sakumpa, viņa paberzēja rokas, it kā būtu ļoti auksts. - Tad ieradās Krebs, tāpat kā tu, Mamut, bet citādi. Viņš… viņš… aizveda mani sev līdzi.

Tad, turpinot soļot, Eila apklusa. Beidzot viņa apstājās un turpināja: - Vēlāk Krebs bija ļoti dusmīgs un nelaimīgs. Un es kļuvu… citāda. Es nekad par to nerunāju, bet dažkārt man liekas, ka es tur atgriežos, un tad esmu… ļoti nobijusies.

Mamuts nogaidīja, lai pārliecinātos, ka Eila savu stāstu beigusi. Viņš aptuveni nojauta, ko šī sieviete ir pārdzīvojusi. Viņam pašam bija dota atļauja piedalīties klana ceremonijā. Viņi kādā mistiskā un unikālā veidā lietoja noteiktus augus, un viņš pats bija pieredzējis kaut ko prātam neaptveramu. Pat pēc tam, kad viņš jau bija kļuvis par mamutu, vīrietis bija centies to atkārtot, bet nekad nekas nebija sanācis. Viedais vīrs jau gatavojās ko teikt, kad Eila atkal ierunājās.

-    Dažkārt es vēlos to sakni aizmest prom, bet Iza man sacīja, ka tā ir nenovērtējama.

Pagāja kāds brīdis, līdz Eilas vārdi nonāca līdz Mamuta apziņai, bet, sapratis tos, Mamuts no šoka gandrīz vai pielēca kājās.

-    Vai tu gribi sacīt, ka tev tā sakne ir līdzi? - viņš jautāja, nespēdams savu satraukumu kontrolēt.

-    Aiziedama no klana, savu zāļu somu paņēmu līdzi. Sakne ir manā zāļu somā - īpašā, sarkanā maisiņā.

-    Bet vai tā vēl joprojām ir derīga? Tu stāstīji, ka kopš tavas aiziešanas no klana pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi. Vai tā pa šo laiku nebūs savu spēku zaudējusi?

-    Nē, tā ir īpaši sagatavota. Pēc tam kad sakne ir izžāvēta, tā glabājas ilgu laiku. Daudzus gadus.

-     Eila, - Mamuts iesāka, cenzdamies atrast pareizos vārdus, - tā ir liela laime, ka tev tā vēl joprojām saglabājusies. Vai zini, ka labākais baiļu pārvarēšanas veids ir stāties tām pretim? Vai tu varētu vēlreiz to sakni pagatavot? Tikai tavai un manai lietošanai?

Eila no šīs domas nodrebinājās. - Nezinu gan, Mamut. Es to nevēlos. Man ir bail.

-    Es jau nedomāju, lai tu to darītu tūlīt pat, - viņš iebilda. - Tas neno­tiks līdz tam brīdim, kamēr nebūsi tam speciāli apmācīta un sagatavota. Un tai ir jābūt īpašai ceremonijai, ar dziļu nozīmi un svarīgumu. Varbūt Pavasara festivāla laikā, kad sāksies jauna dzīve? - Vecais vīrs pamanīja, ka Eila atkal nodrebinās. - Tas, protams, būs atkarīgs vienīgi no tevis pašas, un tev nebūt tas nav jāizlemj tūlīt pat, uz vietas. Es vienīgi tev lūdzu atļauju, lai sāktu tevis mācīšanu un sagatavošanu. Kad pienāks pavasaris un tu nejutīsies tam gatava, tad varēsi pateikt nē.

-    Kādas ir tās mācības? - Eila apjautājās.

-    Vispirms gribu, lai tu iemācies dažas konkrētas dziesmas un pantus un spēj rīkoties ar mamuta galvaskausu, bet pēc tam apgūsti noteiktu simbolu un zīmju nozīmi.

Ridags vēroja, kā Eila aizver acis un sarauc pieri. Puika cerēja, ka viņa piekritīs. Tikko viņš tik daudz bija uzzinājis par savas mātes ļaudīm kā vēl nekad agrāk un gribēja uzzināt vēl vairāk. Tā kā Mamuts un Eila plāno noturēt ceremoniju ar klana rituālu, Ridags bija pārliecināts, ka viņš uzzinās vēl vairāk.

Atvērusi acis, jaunā sieviete izskatījās norūpējusies, bet, norijusi sie­kalas, viņa pamāja. - Labi, Mamut. Es pacentīšos stāties pretim bailēm no garu pasaules, ja tu man palīdzēsi.

Tā kā Mamuts gulēja, viņš neredzēja, kā Eila sažņaudz mazo, izrotāto somu, kas karājās viņai ap kaklu.

= 21 =

-   Ha! Ha! Ha! Tā ir trešā reize! - Krouzija iesaucās, viltīgi iesmiedamās, skaitīdama kauliņus ar atzīmēto pusi uz augšu, kas bija uzmesti lēzenā, pītā bļodiņā.

-    Atkal tava kārta, - Nezija paziņoja. Viņas sēdēja uz grīdas, blakus apaļai bedrei ar sausu lesa augsni, kuru Taluts parasti izmantoja me­dību plānu zīmēšanai. - Tev joprojām vēl jāuzmet septiņi. Es lieku vēl divus. Viņa uzvilka vēl divas līnijas līdzenajā, ar zemi klātajā zīmēšanas laukumā.

Krouzija paņēma pīto bļodiņu un sakratīja septiņus mazus mamuta kaula kauliņus. Metamie kauliņi, nonākuši uz plakanas virsmas, vēl nedaudz paripoja; no vienas puses tie bija tukši, bet otrā pusē bija iegrebtas līnijas un krāsas. Turēdama lēzeno, seklo bļodiņu pie grīdas, Krouzija uzmeta kauliņus gaisā. Pēc tam, veikli pārvietodama paklājiņu ar sarkanām malām, kas iezīmēja spēles laukumu, viņa noķēra kauliņus bļodiņā. Šoreiz četriem kauliņiem bija uzmetusies atzīmētā puse uz augšu un tikai trīs bija tukši.

-     Paskaties! Veseli četri! Palikuši vēl tikai trīs. Pievienoju vēl piecus.

Malkodama tēju no koka krūzītes, Eila sēdēja uz paklājiņa turpat

blakus un vēroja, kā vecā sieviete atkal sakrata kauliņus bļodiņā. Uz­metusi kauliņus gaisā, Krouzija tos atkal noķēra. Šoreiz pieci kauliņi uzmetās ar iezīmētajām malām uz augšu.

-     Es uzvarēju! Nezij, vai vēlies vēlreiz pamēģināt?

-     Nu labi, varbūt vēl vienu spēli, - Nezija piekrita, pasniegdamās pēc metamās bļodiņas un to pakratīdama. Pametusi kauliņus gaisā, viņa tos noķēra seklajā bļodiņā.