Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tev uzkritusi melnā acs! - Krouzija iesaucās, norādīdama uz kau­liņu, kurš bija uzkritis ar melno pusi uz augšu. - Tu zaudēji! Tātad tu man esi parādā divpadsmit. Vai gribi vēlreiz uzspēlēt?

-     Nē, tev šodien veicas, - Nezija secināja, pieceldamās kājās.

-    Un kā ar tevi, Eila? - Krouzija nespēja rimties. - Vai nevēlies uz­spēlēt?

-     Man šajā spēlē neveicas, - Eila atzinās. - Dažkārt nevaru noķert visus kauliņus.

Aukstajai ziemai ieilgstot, Eila jau vairākkārt bija šo spēli vērojusi, bet ļoti maz piedalījusies; tajās retajās reizēs, kad bija to darījusi, tas notika tikai tāpēc, lai pavingrinātos. Viņa zināja, ka Krouzijai ir labas iemaņas, vecā sieviete nespēlēja tāpat vien, lai vingrinātos, un viņai nebija pacietības ķēpāties ar neaptēstiem un neizlēmīgiem spēlētājiem.

-    Un kā ar pirkstu kauliņiem? Lai to spēlētu, nav vajadzīgas nekādas iemaņas.

-     Es jau uzspēlētu, tikai nesaprotu to solīšanu, - Eila atzinās.

-      Mēs ar Neziju parasti atzīmējam rezultātu un vēlāk to nokārto­jam.

-     Kāda starpība - tagad vai vēlāk, es tā vai tā nesaprotu solīšanu.

-     Tev taču noteikti ir kas tāds, ko piesolīt, - Krouzija nepacietīgi mudināja, gribēdama ātrāk uzsākt spēli. - Kaut kas vērtīgs.

-     Un tu soli kaut ko vērtīgu?

Vecā sieviete strupi pamāja. - Protams.

Eila koncentrējoties sarauca pieri. - Varbūt… kažokādas vai zvērādas, vai kaut ko taisāmu. Lūk! Šķiet, ka izdomāju. Jondalars, spēlējot ar Ma­mutu, solīja uz savām iemaņām. Zaudējis, viņš izgatavoja Mamutam īpašu nazi. Krouzij, vai var solīt uz iemaņām?

-     Kādēļ ne? - viņa attrauca. - Es to šeit atzīmēšu, - Krouzija pie­dāvājās, nolīdzinādama smiltis ar naža neaso asmens pusi. Vecā sieva pacēla no zemes divus priekšmetus, kas stāvēja viņai blakus, un, turē­dama katru savā rokā, pastiepa tos uz priekšu. - Šajā spēlē skaitīsim trīs atzīmes. Ja uzminēsi pareizi, atzīme būs tev. Ja nepareizi - tad man. Pirmā no abām, kura iegūs trīs atzīmes, būs šo spēli uzvarējusi.

Eila paskatījās uz diviem muskusvēršu potītes kauliņiem, kurus Krou­zija turēja sev priekšā, - viens bija atzīmēts ar sarkanām un melnām līnijām, otrs bija tīrs. - Es ņemšu to tīro, vai piekriti? - viņa pavai­cāja.

-    Piekrītu. - Krouzijas acīs pazibēja viltīgas uguntiņas. - Vai esi ga­tava? - Ar saliektiem pirkstu kauliņiem sieva paberzēja abas plaukstas kopā, tad ieraudzīja, ka Jondalars un Danugs sēž krama apstrādes terito­rijā. - Vai viņš patiešām ir tik labs, kā runā? - viņa jautāja, pamezdama ar galvu vīrieša virzienā.

Eila paskatījās uz Jondalaru, kura blondā galva bija tuvu pieliekta Da­nuga sarkanmatainajam ērkulim. Paskatījusies atpakaļ, Eila ieraudzīja, ka Krouzija abas rokas jau salikusi aiz muguras.

-    Jā. Jondalars ir labs, - viņa atzina.

Vai Krouzija tīšām bija novērsusi viņas uzmanību kaut kur citur, lai izsistu viņu no sliedēm, - jaunā sieviete nesaprata. Uzmanīgi nopētījusi veco sievu, viņa ievēroja, kā tā bija sašķiebusi plecus, kā turēja galvu un kāda bija viņas sejas izteiksme.

Krouzija atkal pastiepa rokas, katrā no tām sažņaugtā dūrē atradās kauls. Eila pētīja vecās sievas grumbu izvagoto seju, kas bija kļuvusi kā balta lapa un neizteiksmīga, pēc tam paskatījās uz vecajām artrīta samocītajām rokām ar baltajiem pirkstu kauliņiem. Vai viena roka ga­dījumā nebija par kādu nieku tuvāk krūtīm nekā otra? Eila izvēlējās to otro.

-     Tu zaudēji! - Krouzija ļauni nopriecājās, atvērdama roku un pa­rādīdama, ka Eila bija izvēlējusies sarkanmelni apzīmēto kaulu. Viņa ievilka smiltīs īsu līniju. - Vai esi gatava vēlreiz mēģināt?

-    Jā, - Eila piekrita.

Šoreiz, starp plaukstām ripinādama kauliņus, Krouzija pie sevis kaut ko dungoja. Sieva aizvēra acis, tad paskatījās griestos un ilgi uz kaut ko skatījās, it kā blakus dūmu izvades caurumam būtu ieraudzījusi ko interesantu. Eilai ļoti kārojās pacelt acis, lai paskatītos, kas tad tur ir tik ievērības cienīgs, un viņa sāka sekot Krouzijas skatienam. Tad, at­cerējusies, kādu viltīgu triku Krouzija bija izvēlējusies iepriekšējā reizē, lai piesaistītu viņas uzmanību, Eila ātri novērsa acis - tieši laikā, lai ieraudzītu, ka izveicīgā, vecā sieva paskatās starp plaukstām, pirms paslēpj tās aiz muguras. Nenovīdīgs, tikko jaušams smaids pazibēja vecajā sejā. Plecu un roku muskuļu kustība radīja priekšstatu, ka pa­slēptajās rokās notiek kāda kustība. Vai Krouzija domāja, ka Eila bija pamanījusi vienu no kauliņiem, un tagad tos samainīja vietām? Vai arī Krouzija tikai gribēja, lai Eila tā domā?