Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila saprata, ka šajā spēlē slēpās kaut kas vairāk par vienkāršu mi­nēšanu, daudz interesantāk bija spēlēt pašai, nevis vērot no malas. Krouzija atkal pastiepa abas rokas, kas bija paslēpušas kauliņus. Eila viņu uzmanīgi nopētīja, to neizrādot. Pirmām kārtām nebija pieklājīgi blenzt uz cilvēkiem, turklāt, lai viss noritētu vēl nemanāmāk, viņa ne­gribēja, lai Krouzija pamana, ko viņa meklē. To bija grūti atklāt, vecā sieva bija pieredzējusi spēlmane, tomēr izskatījās, ka otrs plecs bija pavisam nemanāmi uzrauts mazliet augstāk, un vai otra roka šoreiz nebija nedaudz pavilkta tuvāk? Eila izvēlējās to roku, par kuru viņa domāja, ka Krouzija vēlas, lai viņa izvēlas, - nepareizo.

-    Ha! Tu atkal zaudēji! - Krouzija, nemaz neslēpjot sajūsmu, iesaucās, tad veikli piebilda: - Esi gatava?

Pirms Eila paspēja piekrītot pamāt ar galvu, Krouzija atkal paslēpa rokas aiz muguras un izstiepa priekšā, lai jaunā sieviete minētu, bet šoreiz viņa bija paliekusies uz priekšu. Eila pasmaidīja, bet nepadevās. Vecā sieva allaž kaut ko mainīja, centās atturēties no pastāvīgām no­rādēm. Eila izvēlējās to roku, kuru pati uzskatīja par pareizo, un tika atalgota ar atzīmi smiltīs. Nākamās divas reizes Krouzija mainīja pozu, nolaižot rokas zemāk, un Eila atkal kļūdījās.

-     Es uzvarēju trīs reizes! Bet tu nevari pārbaudīt savu veiksmi, pie­daloties tikai vienā spēlē. - Vai gribi uzspēlēt vēl vienu reizi? - sieva piedāvāja.

-    Jā, spēlēšu vēlreiz, - Eila piekrita.

Krouzija pasmaidīja, bet, kad nākamās divas reizes Eila precīzi uzmi­nēja, vecās sievas sejas izteiksme saskāba. Saraukusi pieri, viņa sajauca vēršu kauliņus trešo reizi.

-    Paskaties tur! Kas tas tāds? - Krouzija jautāja, ar zodu norādot un uzkrītoši mēģinot novērst jaunās sievietes uzmanību.

Eila paskatījās, un, kad viņa atkal pievērsās Krouzijai, vecā sieva jau staroja smaidā. Jaunā sieviete nesteidzoties izvēlējās to roku, kurā atradās uzvaru nesošais kauliņš, jo viņai tas bija skaidrs jau diezgan ātri. Eila negribēja, lai Krouzija pārāk bēdātos, bet spēlējot viņa bija iemācījusies iztulkot neapzinātos vecās sievietes ķermeņa signālus un skaidri zināja, kurā rokā viņa turēja balto kaulu, it kā Krouzija pati būtu viņai to pateikusi.

Veco sievu nebūtu iepriecinājusi ziņa, ka viņa sevi tik viegli nodod, bet Eilai piemita neparasta priekšrocība. Gandrīz vai instinktīvi viņa bija pieradusi novērot un iztulkot neapzinātu ķermeņa valodu un dažādas grūti pamanāmas sejas izteiksmes. Tas piederēja pie klana valodas bū­tiskākās daļas, tā viņi cits citam izteica dažādas nianses un noskaņo­jumus. Eila bija pamanījusi, ka ķermeņa valodai un dažādām pozām ir nozīme arī šo ļaužu sazināšanās veidā, kaut arī viņi to nedarīja apzināti, jo galvenokārt sarunājās tikai ar vārdiem.

Eila bija bijusi tik aizņemta, cenzdamās iemācīties savu jauno ļaužu sarunu valodu, ka nebija pielikusi reālas pūles, lai izprastu viņu neapzi­nāto, mēmo ķermeņa valodu. Tagad, kad viņa jau runāja diezgan brīvi, varbūt vēl ne tik pareizi un tekoši, jaunā sieviete varēja paplašināt savas sazināšanās iemaņas, lai aptvertu arī tās prasmes, kas neattiecās uz verbālo komunikāciju. Spēlējot ar Krouziju, Eila apzinājās, ka, izmanto­jot zināšanas un izpratnes spējas, ko bija apguvusi, dzīvodama klanā, viņa var daudz ko uzzināt par saviem jaunajiem ļaudīm. Un, ja klana ļaudis nemācēja melot, jo ar ķermeņa valodu meli nebija noslēpjami, tad tie, kurus viņa pazina kā Citus, pat vēl mazāk mācēja neatklāt savus noslēpumus jaunajai sievietei. Viņi pat neapzinājās, ka "sarunājas". Eila vēl pilnībā nemācēja iztulkot Citu ķermeņa signālus… bet viņa mācījās.

Jaunā sieviete izvēlējās to Krouzijas roku, kurā viņa bija sažņaugusi balto muskusvērša kauliņu, un vecā sieviete, redzami aizvainota, atzī­mēja Eilai trešo svītriņu. - Tagad veiksme nostājusies tavā pusē, - viņa atzina. - 1a kā es uzvarēju vienā spēlē un tu - otrā, mēs varētu uzskatīt šo spēli par neizšķirtu un aizmirst solījumus.

-    Nē, - Eila nepiekrita. - Mēs saderējām uz iemaņām. Tu vari kaut ko prasīt no manām zināšanām par dziedniecību. Es tev palīdzēšu. Un man ir vajadzīgas tavas zināšanas.

-    Kādas tad? - Krouzija jautāja. - Manas iemaņas spēlē? Tas ir tas labākais, ko pēdējā laikā māku, bet tu jau mani pārspēji. Ko tu vēlies no manis?

-    Nē, ne jau spēles iemaņas. Es gribu nokrāsot zvērādu baltu, - Eila atzinās.

Krouzija no pārsteiguma noelsās. - Baltu zvērādu?

-     Kā tā tunika, ko tu biji uzvilkusi manas pieņemšanas svētkos.

-    Jau gadiem ilgi neesmu taisījusi baltu zvērādu, - Krouzija sacīja.

-     Bet tu taču to māki, vai ne? - Eila nerimās tincināt.