Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Jā. - Krouzijas acīs parādījās maigi sapņaina izteiksme. - To es iemācījos no savas mātes, kad biju vēl maza meitene. Reiz Dzērves pavardam tā bija goda lieta, vai vismaz leģendas tā vēsta. Neviens cits to nedrīkstēja valkāt… - Vecās sievas acis atkal atguva iepriekšējo nocietināto izteiksmi. - Bet tas bija sen, vēl pirms Dzērves pavards zaudēja savu cieņu un augsto stāvokli, pirms saņēma tik nožēlojamu līgavas pūru. - Krouzija bargi paskatījās uz jauno sievieti. - Ko gan tev nozīmē balta zvērāda?

-     Tā ir skaista, - Eila atbildēja. Krouzijas acu skatiens nevilšus at- maiga. - Un baltā krāsa dažam labam ir godājama, - viņa pabeidza savu sakāmo, nodurot acis un paskatoties uz savām rokām. - Es gribu pagatavot īpašu tuniku, tieši tādu, kāda dažam labam patīk, - īpaši baltu tuniku.

Eila nepamanīja, ka Krouzija paskatījās uz Jondalaru, kas tieši tajā brīdī skatījās uz viņām. Jaunais vīrietis, acīmredzami samulsis, ātri no­vērsa acis. Vecā sieva pielieca galvu uz jaunākās sievietes pusi, kura to vēl joprojām turēja nodurtu.

-    Un kas man par to būs? - Krouzija apvaicājās.

-    Vai tu mani iemācīsi? - Eila smaidīdama pacēla galvu. Vecās sievas acīs viņa pamanīja nozibam mantkārības uguntiņas, bet ne tikai, tajās slēpās vēl kas vairāk - kaut kas vientulīgs un maigs. - Es tev ārstēšu artrītu, - Eila atbildēja, - tāpat kā Mamutam.

-     Kurš ir teicis, ka man tas ir vajadzīgs? - Krouzija atcirta. - Es ne tuvu neesmu tik veca kā Mamuts.

-    Nē, Krouzij, tu neesi tik veca, bet tevi moka sāpes, tikai tu par tām nesūdzies, tā vietā tu sūdzies par daudzām citām lietām, bet es to zinu, jo esmu zāļu sieva. Zāles nevar izdziedēt sāpošus kaulus un locītavas, to nespēj nekas, bet tās var likt tev justies labāk. Karstās kompreses palīdzēs tev vieglāk kustēties un noliekties, un es pagatavošu ari zāles pret sāpēm, dažas būs jādzer no rītiem, bet dažas - citos laikos, - Eila skaidroja. Tad, saprazdama, ka vecai sievai jāglābj sava goda pēdējās paliekas, piebilda: - Man jāpagatavo tev šis zāles, lai nokārtotu savu spēles parādu. Tās ir manas iemaņas.

-     Nu, šķiet, ka man būs jāļauj tev šo parādu samaksāt, - Krouzija sacīja, - bet es gribu sarunāt vienu lietu.

-     Ko tad? Ja varēšu, palīdzēšu.

-    Es gribu vēl tos mikstos, baltos taukus, kas sauso, veco ādu padara gludu… un jaunu, - viņa klusām piebilda. Tad, iztaisnojusi muguru, Krouzija asā tonī turpināja: - Ziemā mana āda allaž sasprēgā.

Eila pasmaidīja. - Es tos uztaisīšu. Tagad tu man pastāsti, kas ir pati labākā zvērāda baltai ādai, un es pie Nezijas noskaidrošu, kas glabājas aukstajā noliktavā.

-     Briežāda. Ziemeļbriedis ir piemērots, kaut gan to labāk izmantot aukstā laikā kažokādai. Derēs jebkurš briedis - staltbriedis, alnis, me­gaceros. Tomēr, pirms izvēlies zvērādu, tev būs vajadzīgs vēl kaut kas.

-     Kas tad?

-     Tev būs jāsakrāj urīns.

-     Urīns?

-     Jā, viss, ko tu izčurā. Var noderēt jebkura cilvēka urīns, tomēr tevis pašas ir vislabākais. Sāc jau tagad to uzkrāt, pat pirms atkausēsi kādu briežādu. Urīns ir jāuzglabā kādā siltā vietā, - Krouzija deva pa­domu.

-     Es parasti čurāju aiz aizkara, spainī ar mamuta mēsliem un pel­niem. Pēc tam tas tiek iznests ārā.

-     Vairs uz spaini neej. Uzglabā to mamuta galvaskausā vai kādā ūdensnecaurlaidīgā grozā. Tādā traukā, kas netek.

-     Kāpēc ir vajadzīgs urīns?

Pirms Krouzija atbildēja, viņa ieturēja pauzi un novērtēja jauno sie­vieti. - Es nekļūstu jaunāka, - viņa beidzot sacīja, - un man nav neviena cita… izņemot Fraliju. Parasti sieviete nodod savas iemaņas bērniem vai mazbērniem, bet Fralijai nekad nav laika un viņu neinteresē ādas apstrāde - viņai patīk šūšana un izšūšana -, un viņai nav meitu. Fralijas dēli… nu, viņi vēl ir jauni. Kas to lai zina, kas viņiem interesēs? Bet māte man atstāja šīs zināšanas, un man tās… kādam ir jānodod tālāk. Ādas apstrāde ir smags darbs, bet esmu redzējusi tevis apstrādātās ādas. Pat tās kažokādas un zvērādas, kuras tu atvedi sev līdzi, pierāda tavu rūpību un meistarību ādu apstrādē, un, lai uztaisītu baltu ādu, šīs iemaņas ir nepieciešamas. Jau daudzus gadus es pat nebiju vairs iedomājusies par baltas zvērādas izgatavošanu, un neviens cits par to nav izrādījis nekādu interesi, bet tu man to pajautāji. Tāpēc tev es to pastāstīšu.

Vecā sieva paliecās uz priekšu un pieķērās Eilai pie rokas. - Baltās zvērādas noslēpums slēpjas tavā urīnā. Tev tas var likties dīvaini, bet tā ir patiesība. Kad urīns kādu brīdi pastāv siltā vietā, tas mainās. Pēc tam kad ar to piesūcināsi zvērādu, visi palikušie tauku gabaliņi un traipi paši iznāks ārā. Ari spalvas daudz vieglāk noies, tā tik ātri nesadils un pat bez apdūmošanas kļūs mīksta. Tieši tāpēc tā nebūs ne dzeltenbrūnā, ne brūnā krāsā. Pēc tam kad tā vairākas reizes būs izmazgāta, izspiesta un izstrādāta sausa, tā būs gatava baltajai krāsai.