Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Vairums dziednieku piešķir simboliem kādu pazīmi, kas ļauj viņiem tos atcerēties, kā atgādnes sakāmvārdiem, ja vien šie sakāmvārdi neat­tiecas uz dziedniecību un ārstēšanu, un citi cilvēki tos parasti nesaprot, - Mamuts skaidroja. - Es daudz neko par šiem simboliem nezinu, bet, kad dosimies uz Vasaras sapulci, tu tur satiksi citus dziedniekus. Tie tev varēs daudz vairāk pastāstīt.

Eilu tas ieinteresēja. Viņa atcerējās, ka klanu Sapulcē bija satikusi citas zāļu sievas un daudz no tām iemācījusies. Viņas bija dalījušās zināšanās par dziedniecību un zālēm, pat iemācījušas viņai jaunus pa­ņēmienus, bet labākais bija tas, ka Eila beidzot bija satikusi cilvēkus, ar kuriem dalīties pieredzē. - Gribu iemācīties vairāk, - viņa sacīja. - Es pārzinu tikai klana dziedniecības metodes.

-     Eila, manuprāt, tev ir vairāk zināšanu, nekā pati to aptver, un noteikti daudz vairāk, nekā daudzi no mūsu dziedniekiem sākumā par tevi domās. Daži pat varētu paši no tevis mācīties, bet domāju, ka sa­pratīsi: paies kāds laiks, līdz tevi pilnībā pieņems. - Vecais vīrs vēroja, kā Eila atkal sarauc pieri, un vēlējās, kaut spētu atvieglot Eilas sākotnējo pieņemšanu. Viņš zināja vairākus iemeslus, kāpēc viņai nebūs viegli satikties ar citiem Mamutu cilts ļaudīm, īpaši jau tik lielā skaitā. Bet viedais vīrs pie sevis nodomāja: "Par to vēl nevajag uztraukties," - un mainīja sarunas tematu. - Es vēlētos tev ko jautāt par klana dziednie­cības metodēm. Vai tās vienmēr balstās tikai uz atmiņām? Vai tev ir arī kādi paņēmieni, kas palīdz atcerēties?

-    Es atceros, kā izskatās augi, sēklas, dzinumi un graudi; kur tie aug un kam tie der; kā tos sajaukt, sagatavot un lietot. Atceros arī dažādas dziedniecības metodes. Es izdomāju arī jaunus zāļu izmantošanas vei­dus, bet tas tikai tāpēc, ka zinu, kā zāles jālieto, - viņa stāstīja.

-     Vai tu nelieto nekādus simbolus vai atgādnes?

Eila kādu bridi domāja, tad smaidīdama piecēlās un atnesa savu zāļu somu. Izbērusi sev priekšā somas saturu - dažādus mazus maisiņus un paciņas, kas bija rūpīgi satītas ar aukliņām un smalkām šņorītēm, - jaunā zāļu sieva paņēma divus maisiņus.

-     Šajā te ir piparmētras, - viņa sacīja, parādīdama to Mamutam, - bet šajā - mežrozīšu augļi.

-     Kā tu to zini? Tu neesi tos ne atvērusi, ne arī pasmaržojusi.

-     Zinu to tāpēc, ka ap piparmētru maisiņu ir apsieta aukliņa, kas izgatavota no kāda konkrēta krūma šķiedrainas mizas, un vienā auklas galā ir iesieti divi mezgli. Aukliņa, kas apsieta ap mežrozīšu augļu pa­ciņu, ir garš sars no zirga astes, un tajā pēc kārtas ir iesieti trīs mezgliņi, cieši cits pie cita, - Eila skaidroja. - Vēl, ja man nav iesnu, saožu arī smaržas atšķirību, bet dažām ļoti spēcīgām zālēm vispār nav nekādas smaržas. Tās tiek sajauktas kopā ar spēcīgi smaržojošām kāda auga lapām, kurām nav nekādas dziednieciskas vērtības, tāpēc nekad netiks lietotas nepareizas zāles. Tās visas apsietas ar atšķirīgām aukliņām, dažādiem mezgliem, tās dažādi smaržo un atrodas dažādās paciņās. Tās visas ir atgādnes, vai ne?

-     Gudri… ļoti gudri, - Mamuts atzina. - Jā, tās ir atgādnes. Bet tev ir jāatceras katras paciņas dažādās aukliņas un mezgli, vai ne? Tomēr tas ir vienreizīgs paņēmiens, lai atcerētos un lai allaž tiktu lietotas tikai pareizās zāles.

Eilas acis bija atvērtas, bet viņa gulēja mierīgi un nekustējās. Velēnu mītnē bija tumšs, blāvi spīdēja vienīgi ierobežotie pavardi. Jondalars bija tikko iekāpis gultā un, nogūlies blakus, centās pēc iespējas mazāk viņu traucēt. Vēl nesen jaunā sieviete bija domājusi pārcelties uz gul­tas iekšpusi, bet pēc tam pārdomāja. Viņa negribēja, lai Jondalaram būtu viegli iekāpt, klusām ieslīdēt un izkāpt no gultas. Ieritinājies savā atsevišķajā guļamādā, jaunais vīrietis nogūlās uz sāniem, ar seju pret sienu un gulēja nekustīgi. Viņa zināja, ka Jondalars tik ātri neaizmigs, un ļoti vēlējās pastiepties un viņam pieskarties, bet jau agrāk viņa bija atraidīta un nevēlējās to piedzīvot vēlreiz. Eilai bija sāpējis, kad jaunais vīrietis bija teicis, ka esot noguris, vai izlicies aizmidzis, vai arī neatsaucies uz viņas pieskārieniem.

Jondalars nogaidīja, līdz Eilas elpa norādīja uz to, ka viņa beidzot ir aizmigusi. Tad viņš klusām pagriezās uz otriem sāniem, pacēlās uz elkoņa un, skatoties uz viņu, veldzēja acis. Jaunās sievietes atrisušie mati bija apklājuši guļamādas, viena roka bija izbāzta ārā, atkailinot vienu krūti. No viņas plūda siltums un tikko manāma sievietes smarža. No alkām viņai pieskarties Jondalars sajuta sava auguma trīsas, bet zināja, ka Eilai nepatiks, ja traucēs viņas miegu. Un tad viņš atcerējās savu dusmu izvirdumu un apjukumu par viņas kopā ar Raneku pavadīto nakti, viņš baidījās, ka Eila viņu vairs negribēs. Pēc tā gadījuma ikreiz, kad viņi netīšām saskārās, Eila atrāvās atpakaļ. Viņš jau vairākkārt bija apdomājis iespēju pārvākties uz citu gultu, pat uz citu pavardu, bet, lai cik arī grūti viņam bija gulēt šai sievietei blakus, vēl ļaunāk būs gulēt tālu prom no viņas.