Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

- Danug, vai tu centies man pateikt, ka ar Jondalaru viss būs kārtībā? - Eila puisim uzsmaidīja, un uz brīdi viņš sajutās kā pēdējais muļķis. Protams, ar Jondalaru viss būs kārtībā. Viņš ir pārvarējis tādus lielus attālumus un māk par sevi parūpēties. - Paldies, - jaunā sieviete viņam pateicās, - par tavu palīdzību un vēlēšanos palīdzēt! - Viņa pasniedzās un saņēma puiša roku. Danuga roka bija auksta, bet Eilas pieskāriens - silts; sakarā ar jūtām, ko Eila viņā izraisīja, jaunais vīrietis īpaši spēcīgi izbaudīja šo pieskārienu, bet dziļi zemapziņā sajuta ari to, ka šoreiz Eila piedāvā ko vairāk - savu draudzību.

-     Varbūt arī es iziešu laukā un pārbaudīšu izliktās cilpas, - viņš noteica.

-     Eila, pamēģini šādi! - Dīgija ierosināja.

Ar mazu, cietu polārlapsas kājas kaulu, kam no dabas bija izveidots ass gals, kas ar smilšakmens palīdzību padarīts vēl asāks, viņa prasmīgi izurbināja caurumu ādas gabala malā. Tad virs cauruma nolika smalku cīpslas pavedienu un ar šūšanai paredzētā īlena galu izvēra to cauri. Ar pirkstiem to uztvērusi ādas otrā pusē, Dīgija izvilka pavedienu. Viņa izdūra caurumu otrajā ādas gabalā, kuru šuva klāt pie pirmā, un at­kārtoja to pašu procesu.

Eila paņēma no draudzenes treniņa nolūkiem paredzētos ādas gaba­liņus. Izmantodama četrstūrainu mamuta ādas gabaliņu kā uzpirksteni, viņa izdūra aso polārlapsas kaulu cauri ādai, izveidojot mazu cauru­miņu. Pēc tam mēģināja uzlikt plāno cīpslu virs cauruma un izvērt to cauri, bet šī tehnika viņai vēl nepadevās, un Eila jau atkal jutās pilnīgi izmisusi.

-     Dīgij, man šķiet, ka es nekad to neiemācīšos! - viņa žēlojās.

-      Eila, tev vienkārši daudz jāvingrinās. Es jau no bērna kājas ar to nodarbojos. Protams, man tas padodas viegli, bet arī tu to apgūsi, ja turpināsi vingrināties. Tā ir tā pati tehnika, kad ar asu krama nazi iegriež mazu atveri un izvelk cauri ādas aukliņas, lai izgatavotu darba apģērbu, un tev tas sanāk ļoti labi.

-     Bet ar smalkām dzīslām un maziem caurumiņiem to izdarīt ir daudz grūtāk. Es nevaru cīpslu izvērt cauri. Jūtos tik neveikla! Nezinu, kā Tronijai izdodas savērt krelles un spalvas, - Eila atzinās, paskatīda­mās uz Fraliju, kas ripināja garu, tievu ziloņkaula cilindru smilšakmeņu spraugā. - Cerēju, ka viņa man to parādīs, lai pēc tam, kad būšu uz­šuvusi balto tuniku, varētu to izrotāt, bet es pat nezinu, vai spēšu to uzšūt tādu, kā vēlos.

-     Eila, tu to spēsi. Manuprāt, nav nekā tāda, ko tu nevarētu izdarīt, ja vien patiešām to vēlies, - Tronija sacīja.

-     Izņemot dziedāšanu! - Dīgija paķircināja draudzeni.

Visi iesmējās, to skaitā arī Eila. Kaut ari balss, kādā viņa runāja, bija zema un patīkama, dziedāšana patiešām nebija viņas stiprā puse. Eila varēja noturēt vienkāršu melodiju un monotoni vilkt līdzi, taču viņai nebija muzikālās dzirdes. Jaunā sieviete saklausīja nepareizu toni un mācēja ari nosvilpot kādu melodiju, bet viņa nespēja modulēt balsi. Tāda virtuozitāte, kāda piemita Barzeka balsij, bija īsts brīnums. Eila cauru dienu varēja klausīties viņā, ja vien viņš būtu ar mieru tik ilgi dziedāt. Viņai patika ari Fralijas skaidrā, smalkā, augstā un patīkamā balss. īstenībā gandrīz visi Lauvas apmetnes iemītnieki varēja dziedāt, izņemot Eilu.

Par viņas dziedāšanu un balsi tika dzīti joki, kas iekļāva ari komen­tārus par viņas akcentu, kaut ari tā drīzāk bija runas maniere, nevis akcents. Eila smējās kopā ar pārējiem. Jaunā sieviete nevarēja padziedāt un pati to labi apzinājās, un, jokojot par viņas balsi, daudzi ļaudis bija ari personīgi uzslavējuši viņas runu. Viņi to uzskatīja par komplimentu, ka Eila tik ātri un tekoši bija iemācījusies sarunāties viņu valodā, un joki par dziedāšanu lika jaunajai sievietei sajust, ka viņa šeit tiek mīlēta.

Ikvienam piemita kāda īpatnība, par ko pārējie plēsa jokus: Taluta lielais augums, Raneka ādas krāsa, Talijas spēks. Vienīgi Frabeks ap­vainojās, ja viņam aiz muguras zīmju valodā smējās. Lauvas apmetnes ļaudis, pat par to nedomādami, bija sākuši tekoši sarunāties pārveidotā klana zīmju valodas variantā. Tā rezultātā Eila nebija vienīgā, kas iz­baudīja sirsnīgu uzņemšanu. Arī Ridags tagad varēja jokoties kopā ar pārējiem.

Eila paskatījās uz zēnu. Ridags sēdēja uz paklājiņa, viņam klēpī at­radās Hartals. Lai mazulis nerāpotu pie mammas un neizkaisītu krel­lītes, ko viņa Fralijai palīdzēja darināt, zēns nodarbināja šo kustīgo bērnu ar skriemeļiem, kas pārsvarā bija atlasīti no brieža mugurkaula. Ridagam ļoti labi padevās bērnu pieskatīšana. Puisim bija gana daudz pacietības, lai ar tiem spēlētos un izklaidētu tos, kamēr vien pašam bija tāda vēlēšanās.

Ari Ridags atsmaidīja viņai pretim. - Tu neesi vienīgā, kas nemāk dziedāt, - puika ar zīmēm rādīja.