Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila pasmaidīja. Nē, viņa nodomāja, viņa nebija vienīgā, kas nemā­cēja dziedāt. Ari Ridags nevarēja nedz dziedāt, nedz sarunāties, nedz spēlēties, nedz skriet, nedz arī dzīvot ar pilnu krūti. Par spīti ārstēšanai, Eila nezināja, cik ilgi šim puisim lemts dzīvot. Viņš varēja nomirt ari šajā pašā dienā vai arī vēl nodzīvot vairākus gadus. Jaunā zāļu sieva varēja viņu vienīgi mīlēt katru dienu, kamēr viņš atradās šajā pasaulē, un cerēt, ka varēs viņu mīlēt arī vēl rītdien.

- Arī Hartals nemāk dziedāt! - puika turpināja sarunāties zīmju valodā un iesmējās saviem dīvainajiem rīkles smiekliem.

Eila iespurdzās un izbrīnīti pašūpoja galvu. Puika bija zinājis, par ko viņa bija domājusi, un par to gudri un smieklīgi pajokojis.

Stāvēdama pie pavarda, Nezija viņus abus vēroja. Sieviete nodomāja: "Varbūt tu nevari padziedāt, Ridag, bet tu tagad vari sarunāties." Puika uz pamatīgas auklas bija savēris dzīvnieka mugurkaula skriemeļus un grabināja tos mazuļa priekšā. Bez zīmju valodas palīdzības, kas atklāja arvien pieaugošo Ridaga gudrību un sapratnes spējas, viņam nekad nebūtu atļauts uzņemties atbildību par Hartalu, lai māte varētu strādāt; mazulis tagad varēja neatrasties viņai blakus. Kādas izmaiņas Eila bija ienesusi Ridaga dzīvē! Šoziem neviens vairs neapšaubīja puikas piede­rību pie cilvēku sugas, izņemot Frabeku, un Nezija bija pārliecināta, ka tā vairāk ir viņa spītība, nevis pārliecība.

Eila turpināja cīnīties ar īlenu un cīpslām; ja vien viņa spētu dabūt pavedienu caurumā un pēc tam otrā pusē ārā! Jaunā sieviete mēģi­nāja darīt tā, kā Dīgija bija viņai rādījusi, bet tam bija nepieciešamas iemaņas, kas nāca ar gadiem ilgu treniņu, un Eilai līdz tam vēl bija ilgs laiks. Izmisumā viņa nometa klēpī ādas parauga gabaliņus un sāka vērot, kā pārējie gatavo mamuta kaula krelles.

Pareizā leņķi izdarīts ass cirtiens pa mamuta ilkni lika loti plānai, izliektai kaula šķembai atdalīties nost. Ar kalta dzeļiem tika izgrebtas līnijas, un, sievietei vairākkārt pa tām uzsitot, atšķēlās gareni gabali, pēc tam lielajā sagatavē tika izveidotas gropes. Ar skrāpjiem un nažiem, kas atšķēla garas, izliektas skaidas, tika izgrebtas rievas un izgriezti raupji, cilindriski gabaliņi, pēc tam tie tika saslapināti, lai būtu vieglāk noslīpējami, un ar smilšakmeni noberzti gludi. Pēcāk tika izmantoti asi krama naži, kam bija izveidoti zāģim līdzīgi zobi un garš rokturis, lai cilindriskos mamuta kaula gabaliņus sazāģētu mazās daļiņās, un pēc tam tiem tika nopulētas maliņas.

Pēdējais darbiņš bija izdurt tiem pašā centrā caurumu, lai uzvērtu uz aukliņas vai piešūtu pie apģērba. Arī tas tika paveikts ar īpaši pie­mērotu darbarīku. Prasmīgs darbarīku meistars bija izgatavojis precīzu instrumentu ar garu un šauru galu, kas bija iestiprināts iegarenā, tievā nūjiņā, kura savukārt bija perfekti taisni un gludi apstrādāta. Uz maza, bieza mamuta kaula diska centrā tika novietots rokas urbja uzgalis, un tad, tāpat kā uguns ieguves procesā, starp plaukstām šurpu turpu tika virpināta nūjiņa, ar spēku virzot to lejup, līdz tika izurbts caurums.

Eila vēroja, kā Tronija plaukstās groza nūjiņu, koncentrēdamās, lai caurums iznāktu precīzs. Jaunajai sievietei ienāca prātā, ka šie ļaudis velta lielas pūles, lai izgatavotu tādu greznumlietiņu, kurai nebija ne­kāda praktiska lietojuma. Krelles nepalīdzēja pārtikas sagādē, un ar tām nevarēja izgatavot apģērbu, tās bija iespējams tikai pie tā piestip­rināt. Bet Eila sāka izprast, kāpēc krelles tika uzskatītas par tik vērtīgu lietu. Lauvas apmetnes iemītnieki nekad nebūtu atļāvušies tādu laika patēriņu un pūļu ieguldījumu, ja viņiem nebūtu nodrošināts siltums un sarūpēti pietiekami iespaidīgi pārtikas krājumi. Tikai draudzīga un labi organizēta ļaužu grupa varēja priekšdienām saplānot un uzkrāt vajadzīgās lietas, lai brīvajā laikā varētu atļauties gatavot krelles. Tāpēc, jo vairāk kreļļu viņi nēsāja, jo skaidrāk demonstrēja, ka Lauvas apmetne ir pārticīga un iekārojama dzīvesvieta, jo lielāku cieņu un augstāku stāvokli viņi iegūs citu apmetņu vidū.

Eila paņēma ādas gabalus, ko bija nometusi klēpī, un ar kaula īlenu paurbināja pēdējo caurumu nedaudz lielāku, pēc tam ar tā paša īlena palīdzību centās izvērt dzīslu cauri caurumam. Šoreiz tas izdevās, un jaunā sieviete izvilka cīpslu no ādas gabala otras puses, bet šuvums neizskatījās tik akurāts kā Dīgijas precīzie un mazie dūrieni. Zaudē­jusi drosmi, Eila pacēla acis un ieraudzīja Ridagu veram uz aukliņas dzīvnieka mugurkaula fragmentus, kuriem viducī bija dabas izveidotie tukšumi. Pacēlis vēl vienu skriemeli, puika izvēra diezgan stingro auklu cauri kaula tukšajam viducim.

Eila dziļi ievilka elpu un vēlreiz ķērās pie sava rokdarba. "Izdurt īlenu cauri ādas gabalam nemaz nav tik grūti, viņa nodomāja." Gandrīz vai viss kaula īlens iziet cauri ādai. Jaunā sieviete prātoja: ja vien pie īlena viņa uzreiz varētu piestiprināt pavedienu, tad būtu daudz vieglāk…