Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Varbūt viņš varētu turēt pavadu no aizmugures, kamēr pats sēž zirgam mugurā, tā vietā, lai turētos pie Skrējēja krēpēm, - jaunais puisis ierosināja.

Pēkšņi, it kā tumšajā telpā kāds būtu sasitis kopā kramu ar dzelzs pirītu, Jondalars precīzi spēja iztēloties Danuga teikto. Tā vietā, lai dotos prom, jo izskatījās, it kā pie pirmās izdevības viņš būtu gatavs aizbēgt, Jondalars, sparīgi domādams, aizvēra acis un sarauca pieri. - Danug, vai zini? Tas varētu izdoties! - viņš atzina. Aizrāvies ar šo ideju, kas varētu atrisināt problēmu, par kuru viņš bija uztraucies, jaunais vīrietis uz brīdi aizmirsa savas bažas par neskaidro nākotni. - Varbūt es kaut ko varētu piesiet pie viņa pavadas un turēt to no aizmugures. Kādu stipru auklu… vai ādas auklu… varbūt abas kopā?

-    Man ir šauras ādas aukliņas, - Eila ieminējās, pamanījusi, ka Jon­dalars vairs nav tik saspringts. Jaunā sieviete priecājās, ka viņam nav zudusi interese par kumeļa mācīšanu, un viņai pašai bija interesanti, kā tas izdosies. - Es tās tūlīt atnesīšu. Tās ir iekšā.

Jondalars sekoja Eilai cauri arkai uz Mamuta pavardu. Tad pēkšņi apstājās, kad viņa devās pie paaugstinājuma, kur atradās visas viņas mantas, lai sameklētu auklas. Raneks, sarunādamies ar Dīgiju un Tro- niju, pagriezās un veltīja Eilai savu apburošo smaidu. Jondalars juta, kā kuņģis savelkas čokurā, viņš aizvēra acis un sakoda zobus. Jaunais Zelandoni vīrietis atmuguriski kāpās atpakaļ uz izejas arku. Eila pagrie­zās, lai iedotu viņam mazu rullīti ar elastīgu ādas auklu.

-     Šī ir stipra aukla, - jaunā sieviete sacīja, dodama to viņam. - Paga­tavoju to pagājušajā ziemā. - Pacēlusi acis, viņa ieskatījās jaunā vīrieša uztrauktajās zilajās acīs, kurās atspoguļojās mokošas sāpes, apmulsums un neizlēmība. - Tas bija vēl pirms tam, kad tu ieradies manā ielejā, Jondalar. Pirms Lielā Alu Lauvas gars tevi izvēlējās un atveda uz turieni.

Paņēmis rullīti, viņš izsteidzās laukā. Jondalars nespēja tur palikt. Kad vien Raneks parādījās pie Mamuta pavarda, viņam bija jādodas prom. Zelandoni vīrs nespēja būt blakus, kad Eila atradās kopā ar tumš­ādaino vīrieti, kas pēdējā laikā notika arvien biežāk. Viņš bija pa gabalu vērojis, kā jaunieši sanāk kopā pie ceremoniju norises pavarda, katrs dara savu darbu, dalās ar idejām un iemaņām. Jondalars bija dzirdējis, kā viņi muzicē un dzied, klausījies viņu jokos un smieklos. Un ikreiz, kad viņš izdzirdēja Eilas smieklus, kuriem pievienojās Raneka balss, viņš saviebās.

Nolicis ādas auklas rullīti blakus kurnēja pavadai, Jondalars paņēma biezo jaku, kas karājās zirgu piebūvē uz āķa, un devās laukā, pa ceļam drūmi uzsmaidīdams Danugam. Pārvilcis jaku pār galvu, viņš cieši ap seju savilka kapuci, iebāza rokas dūraiņos, kas karājās pie piedurknēm, un devās augšā uz stepi.

Spēcīgais vējš, kas pie debesim dzenāja pelēcīgos mākoņus, bija šim gadalaikam parasta parādība, un saule, kas ik pa brīdim izlauzās cauri mākoņiem, nespēja paaugstināt zemo temperatūru, kura saglabājās krietni zem nulles grādiem. Sniega sega bija trūcīga, un sausais gaiss krakšķēdams zaga mitrumu no plaušām, ar katru elpas vilcienu nāk­dams laukā pa muti tvaika mutuļu veidā. Jondalars nevarēs ilgi uzturē­ties laukā, bet aukstums viņu nomierināja ar nemitīgo prasību pirmām kārtām domāt par izdzīvošanu un tikai tad par pārējām problēmām. Jaunais vīrietis nesaprata, kāpēc viņš tik spēcīgi reaģē uz Raneka klāt­būtni. Bez šaubām, daļēji tas bija saistīts ar viņa bailēm zaudēt Eilu un daļēji - ar prātā iztēloto. Savās vīzijās viņš redzēja Eilu kopā ar tumšādaino vīrieti, turklāt viņu vēl mocīja urdoša vainas apziņa par savu vilcināšanos pieņemt Eilu tādu, kāda viņa ir, - bez jebkādiem aizspriedumiem. Kāda daļa no Jondalara uzskatīja, ka Raneks viņu ir pelnījis vairāk nekā viņš pats. Bet vismaz viens gan šķita pilnīgi skaidrs. Eila gribēja, lai viņš, nevis Raneks, mēģina iemācīt Skrējēju nest jātnieku sev uz muguras.

Danugs vēroja, kā Jondalars sāk kāpt augšā pa nogāzi, tad ļāva priekš­karam aizvērties un lēnām devās atpakaļ mītnē. Kad jaunais puisis gāja garām, Skrējējs iezviedzās un papurināja galvu, un, paskatījies uz zirgu, Danugs pasmaidīja. Tagad, šķiet, jau visi bija zirgus iemīļojuši, ļaudis ar tiem sarunājās un glāstīja, kaut arī ne ar tik lielu pieķeršanos, kā Eila to mēdza darīt. Nu jau bija pierasts, ka piebūvē dzīvo zirgi. Cik ātri bija aizmirsies pārsteigums un izbrīna, ko Danugs bija izjutis pirmajā reizē, viņus ieraugot. Izgājis cauri otrajai arkai, jaunais puisis pamanīja, ka Eila stāv pie savas gultas paaugstinājuma. Uz brīdi apstājies, viņš piegāja jaunajai sievietei klāt.

-Jondalars aizgāja pastaigāties pa stepi, - viņš sacīja Eilai. - Tā nav laba doma tādā aukstumā un vējā iet ārā vienam pašam, tomēr pašlaik laukā nav arī tas pats sliktākais laiks.