Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Turklāt pašai Eilai bija nemierīga sirds par Jondalaru un Raneku. Jaunais Zelandoni vīrietis visu laiku bija bijis atturīgs, bet pēdējā laikā jau sāka vairāk līdzināties agrākajam Jondalaram. Pirms dažām dienām Mamuts bija lūdzis Jondalaru atnākt pie viņa un aprunāties par kādu konkrētu darbarīku, ko šamanis bija savā galvā izprātojis, bet viedais vīrs visu dienu bija bijis aizņemts un bija atradis laiku šo projektu pār­spriest tikai pašā vakarā, kad pie Mamuta pavarda parasti sapulcējas jaunieši. Kaut arī abi klusu sarunājās vienā pavarda pusē, viņi ļoti labi varēja dzirdēt smieklus un tik ierasto ķircināšanos.

Raneks izrādīja Eilai daudz lielāku uzmanību nekā jebkad agrāk un pēdējā laikā, maskējoties ar jokiem un ķircināšanos, bija uzstājis, lai

Eila atkal nāk pie viņa gultā. Jaunajai sievietei vēl joprojām bija grūti viņam strikti atteikt, pakļaušanās vīrieša vēlmēm šķita tik pamatīgi viņā ieaudzināta, ka to pārvarēt nebija viegli. Eila smējās par tumš­ādainā vīrieša jokiem - viņa arvien labāk sāka izprast humoru, dažkārt arī nomaskētos nopietnos nolūkus, bet mācēja meistarīgi izvairīties no Raneka uzstājīgā uzaicinājuma, ko pavadīja smieklu vētra, kas bija veltīta pašam iniciatoram. Arī viņš pats smējās, novērtēdams Eilas hu­mora izjūtu, un jauno sievieti pievilka šī bez jebkādiem aizspriedumiem piedāvātā vīrieša draudzība. Būt kopā ar viņu bija tik viegli.

Mamuts pamanīja, ka arī Jondalars smaida, un atzinīgi pamāja ar galvu. Krama darbarīku meistars bija izvairījies no jauniešu saietiem, vienīgi pa gabalu vērojis draudzīgo ķircināšanos, un smiekli bija vienīgi vairojuši šī jaunā Zelandoni greizsirdību. Viņš nesaprata, ka smieklus parasti izraisīja Eilas atteikums Raneka piedāvājumam, tomēr Mamuts to zināja.

Nākamajā dienā Jondalars Eilai uzsmaidīja, un viņa nodomāja, ka tas notiek pirmoreiz pēc tik ilga laika, un jaunā sieviete juta, ka kaklā iestrēdzis kamols un sirds sāk sisties daudz ātrāk. Dažas nākamās dienas Jondalars sāka daudz agrāk atgriezties pie Mamuta pavarda, ne vienmēr sagaidīdams, kad Eila jau bija aizmigusi. Kaut arī viņa vēl joprojām nevēlējās viņam uzbāzties un Jondalars vilcinājās viņai tuvoties, jaunā sieviete jau sāka cerēt, ka viņš būs ticis pāri tam, lai kas tas ari būtu, kas šo vīrieti tik ilgi bija nomocījis. Tomēr viņa vēl baidījās cerēt.

Ievilkusi dziļi elpu, Eila pastūma malā smago priekškaru un ielaida iekšā zirgus. Nokratījusi silto jaku un pakārusi to uz āķa, viņa iegāja mītnē. Dīvainā kārtā pie Mamuta pavarda gandrīz vai neviena nebija. Tur bija tikai Jondalars, kas sarunājās ar Mamutu. Eilai par to bija prieks, bet arī pārsteigums, viņu šeit ieraugot, un šī atziņa lika viņai apjaust, cik maz pēdējā laikā viņa bija redzējusi Jondalaru. Pasmaidījusi viņa pie­steidzās pie vīriešiem, bet Jondalara sarauktā piere lika jaunās sievietes mutes kaktiņiem nolaisties uz leju. Likās, ka viņš nemaz nepriecājās par Eilas ierašanos.

- Tu visu ritu bija kaut kur aizklīdusi viena pati! - viņš nomurmināja. - Vai tad nezini, ka ir bīstami doties ārā vienai pašai? Tu liec visiem uztraukties. Drīz vien jau kāds būtu devies tevi meklēt.

Jondalars neteica, ka tieši viņš bija tas, kas bija uztraucies, ka tieši viņš grasījās doties Eilu meklēt.

Eila iebilda viņa kaislīgajiem pārmetumiem. - Es nebiju viena. Biju kopā ar Vīniju un Skrējēju. Viņiem tas bija nepieciešams.

-     Tev nevajadzēja tā aiziet, kad laukā ir tik auksts. Vienai pašai ir bīstami uzturēties ārā, - viņš neveikli piebilda, paskatījies uz Mamutu un cerēdams saņemt viņa atbalstu.

-     Es jau teicu, ka nebiju viena. Biju kopā ar Vīniju un Skrējēju, un laukā ir jauks laiks, spīd saule un nemaz nav tik auksts. - Eilu uztrauca Jondalara dusmas, viņa nesaprata, ka tās bija gandrīz vai nepanesamas maskētas bailes par viņas drošību. - Jondalar, arī agrāk esmu ziemā gājusi laukā viena pati. Kā tu domā, kas gāja kopā ar mani ziemā laikā, kad dzīvoju ielejā?

Jaunais Zelandoni nodomāja: "Eilai ir taisnība. Viņa zina, kā par sevi parūpēties. Man nevajadzētu viņai visu laiku stāstīt, kad un kur viņa drīkst iet." Mamuts nebija izskatījies īpaši noraizējies, kad Jondalars viņam bija pajautājis, kur ir Eila, un viņa taču ir Mamuta pavarda meita. Juzdamies kā pēdējais muļķis, kas sarīkojis scēnu par pilnīgi neko, jau­nais vīrietis nodomāja, ka viņam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību vecā šamaņa uzvedībai.

-     Ē… nu… varbūt aiziešu apraudzīt zirgus, - viņš izstomīja un aiz­steidzās uz zirgu piebūves pusi.

Vērojot viņu aizejam, Eila nesaprata, vai Jondalars domā, ka viņa nemāk par zirgiem parūpēties. Viņa jutās apmulsusi un apbēdināta. Jondalara uzvedību vispār nevarēja izprast.