Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Mamuts cieši vēroja jauno sievieti. Viņas aizvainojums un uztrau­kums bija skaidri redzams. Kāpēc cilvēkiem, kuri viens otru mīlēja, bija tik grūti izprast pašiem savas problēmas? Mamuts bija noskaņots savest viņus kopā un piespiest saskatīt to, kas visiem pārējiem bija tik skaidri redzams, bet viņš no tā atturējās. Viņš jau tā bija izdarījis tik daudz, cik bija uzskatījis par vajadzīgu. Jau no paša sākuma viedais šamanis Zelandoni vīrā bija saskatījis slēptu spriedzi un bija pārliecināts, ka problēma nav tik vienkārša, kā izskatījās. Labāk bija ļaut viņiem pašiem ar to tikt galā. Viņi vairāk iemācīsies no savas pieredzes, ja viņiem pa­šiem ļaus šo problēmu atrisināt. Bet Mamuts vismaz varēja pamudināt Eilu par to ar viņu aprunāties, palīdzēt viņai atklāt izvēles iespēju un apzināties pašai savas vēlmes un iespējas.

-      Eila, vai tu teici, ka laukā vairs nav auksts? - Mamuts apjautā­jās.

Pagāja kāds brīdis, kamēr Mamuta jautājums nonāca līdz jaunās sievietes apziņai, iziedams cauri nomācošu domu labirintam, kas viņu uztrauca. - Ko? A… jā, tā man šķiet. Varbūt vēl nemaz nav kļuvis siltāks, vienkārši neliekas vairs tik auksts.

-     Es jau prātoju, kad Viņa salauzis ziemas pretestību, - Mamuts sacīja. - Domāju, ka tam drīz vajadzētu notikt.

-     Salauzt pretestību? Es nesaprotu.

-     Tas ir tikai tāds teiciens, Eila. Apsēdies, es tev pastāstīšu ziemas teiku par Lielo Dāsno Zemes Māti, kas radīja visu dzīvību uz mūsu zemes, - vecais vīrs smaidīdams sacīja. Eila apsēdās viņam blakus uz paklājiņa pie pavarda.

-     Lielā cīņā Zemes Māte ieguva nedaudz spēka no Haosa, kas ir auksts un nekustīgs tukšums - kā nāve, un no tā viņa radīja dzīvību un siltumu, bet Viņai vienmēr ir jācīnās par to dzīvību, ko Pati radījusi. Kad tuvojas aukstais gadalaiks, mēs zinām, ka ir sākusies cīņa starp Dāsno Zemes Māti, kas vēlas saglabāt siltumu un visu dzīvo, un Haosa auksto nāvi, bet vispirms Viņai jāparūpējas par Saviem bērniem.

Eila tagad bija aizrāvusies ar šo stāstu un, alkdama dzirdēt turpi­nājumu, uzsmaidīja vecajam vīram. - Kas Viņai jādara, lai parūpētos par Saviem bērniem?

-     Dažus no tiem Viņa noliek ziemas guļā, citus ieģērbj silti, lai tie pretotos aukstumam, vēl citus aicina sagādāt pārtiku un paslēpties. Laikam kļūstot arvien aukstākam, šķiet, ka nāve ir uzvarējusi; Māte tiek atstumta atpakaļ arvien tālāk un tālāk. Pašā aukstākajā gadalaika kulminācijā, kad Māte ir ierauta cīņā par dzīvību un nāvi, nekas nekus­tas, nekas nemainās - šķiet, ka viss ir miris. Ja mums nebūtu silta mi­tekļa, kur dzīvot, un uzkrāta pārtika, nāve ziemā būtu ņēmusi virsroku; dažkārt, ja cīņa noris ilgāk nekā parasti, tā notiek. Tad neviens neiet laukā. Ļaudis kaut ko darina, stāsta stāstus, runājas, bet neko daudz nekustas un vairāk guļ. Tieši tāpēc ziemu dēvē par mazo nāvi. Beidzot, kad aukstums ir aizdzinis Viņu tik tālu, ka tālāk vairs nav iespējams, Māte sāk pretoties. Viņa cīnās pretim, līdz salauž ziemas pretestību. Tas nozīmē, ka drīz būs klāt pavasaris, bet pagaidām pavasara vēl nav. Viņa ir izcīnījusi garu un ilgu cīņu, un Mātei ir mazliet jāatpūšas, pirms Viņa atkal spēs visiem dot dzīvību. Bet vai zini? Viņa ir uzvarējusi. To var saost un sajust gaisā.

-    Tā tas ir! Mamut, es to patiešām sajutu! Tieši tāpēc biju izvedusi zirgus izskrieties. Māte ir uzvarējusi ziemas pretestību! - Eila iesaucās. Šī teika precīzi atspoguļoja jaunās sievietes pašreizējās sajūtas.

-     Domāju, ka pienācis laiks svētkiem, kā tu domā?

-     0 jā! Arī man tā šķiet!

-    Varbūt tu vēlēsies man palīdzēt tos noorganizēt? - Mamuts pagai­dīja tikai tik ilgi, līdz Eila pamāja ar galvu. - Ne jau visi jūt, ka Māte ir uzvarējusi, bet drīz vien to sapratis. Mēs abi varam vērot zīmes un nolemt, kad būs pienācis īstais laiks.

-     Kādas zīmes?

-    Kad dzīvība sāks atkal kūsāt, katrs cilvēks to izjutīs citādi. Daži tad ir laimīgi un grib doties laukā, bet vēl ir ļoti auksts, lai ietu ārā, tāpēc viņi kļūst viegli aizvainojami vai aizkaitināti. Viņi grib atzīt dzīves kūsā- šanu sevī, bet vēl būs jāpārcieš daudz spēcīgu vētru. Ziema apzinās, ka ir šo cīņu zaudējusi, un tāpēc šajā laikā kļūst vēl niknāka, ari ļaudis to jūt un tāpēc dusmojas. Esmu priecīgs, ka esi darījusi mani modru. Tieši šajā laikā, kad ziema atkāpjas, ļaudis kļūst nemierīgi. Eila, es domāju, ka ari tu to pamanīsi. Tāpēc tieši šajā laikā vislabāk ir rīkot svētkus. Tas dos cilvēkiem iemeslu izpaust savu prieku, nevis dusmas.