Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Labāk nekavēsimies, - Dīgija mudināja. - Pie mūsu pavarda vēl ir ūdens, ari Nezijai tas ir. Atpakaļceļā atnesīsim. - Kamēr Eila ģērbās, Dīgija jau vilka mugurā savas siltās ziemas āra drēbes. - Man ir līdzi ūdens soma un nedaudz pārtikas, tāpēc, ja neesi izsalkusi, varam do­ties ceļā.

-     Varu paēst vēlāk, bet man jāuzvāra karsta tēja, - Eila atbildēja. Dīgijas dedzīgā vēlēšanās ātrāk iet prom bija pielipusi ari Eilai. Viņas tikai nesen bija atsākušas iziet ārā no mītnes, un pavadīt laiku divatā ar Dīgiju bija ļoti jautri.

-     Man šķiet, ka Nezija ir uzvārījusi karstu tēju, nedomāju, ka viņai būs kas iebilstams iedot ari mums kādu krūzīti.

-    Viņa no rītiem vāra piparmētru tēju, es tikai pielikšu tai vēl kaut ko klāt… kaut ko tādu, ko man patīk no rītiem iedzert. Paņemšu līdzi arī savu lingu.

Nezija uzstāja, lai abas jaunās sievietes ieēd karstus graudus, un iedeva viņām ceļamaizei vakardienas cepeša šķēles. Taluts gribēja zināt, uz kuru pusi abas dosies, un noskaidrot Dīgijas izlikto cilpu atrašanās vietu. Izgājušas laukā pie mītnes galvenās ieejas, abas sievietes pama­nīja, ka diena jau sākusies, pie pamales saule bija uzlēkusi virs mākoņu maliņas un sākusi savu ceļojumu pa skaidrajām debesīm. Eila redzēja, ka zirgi jau bija izgājuši laukā. Viņa tos nespēja par to nosodīt.

Dīgija parādīja Eilai, kā, pagriežot kāju, ātri to iemaukt ādas cilpā, kura bija pievienota pie iegarena, apaļa rāmja, kas bija nopīts no spēcī­gām vītola rīkstēm, un kā ērti pārvietoties ar sniega kurpēm. Nedaudz patrenējusies, Eila jau drīz vien soļoja pa sniegu pāri nogāzei blakus Dīgijai.

No zirgu piebūves ieejas Jondalars vēroja abas sievietes dodamies prom. Saraucis pieri, viņš palūkojās debesīs un apsvēra, vai nesekot viņām, tad pārdomāja. Viņš redzēja dažus mākoņus, bet neko tādu, kas pareģotu briesmas. Kāpēc viņš allaž tik ļoti uztraucās par Eilu, kad vien viņa izgāja no Lauvas apmetnes? No viņa puses bija smiek­līgi sekot viņai visur pa pēdām. Šoreiz taču viņa negāja viena, bet gan kopā ar Dīgiju, un abas jaunās sievietes, bez šaubām, mācēja par sevi parūpēties… pat ja uznāktu sniegs… vai gadītos vēl kas ļaunāks. Ja viņš sekotu, tad pēc kāda brīža abas sievietes to pamanītu, un tad viņš tikai maisītos pa kājām, kad abas vēlētos divatā parunāties. Jondalars Jāva priekškaram nokrist un atgriezās mitekli, bet nespēja atbrīvoties no izjūtas, ka Eilai varētu draudēt briesmas.

-    Eila! Paskaties! - Dīgija iesaucās, notupusies uz ceļiem un pārbau­dīdama sasalušo, balti pūkaino zvēriņu, kurš bija iekritis cilpā, kas tagad bija cieši sažņaugusies tam ap kaklu. - Es izliku vēl vairākas lamatas. Pasteigsimies un pārbaudīsim arī tās!

Eila gribēja palikt un izpētīt cilpu, bet sekoja Dīgijai. - Ko tu grasies ar to darīt? - viņa jautāja, kad bija panākusi draudzeni.

-    Tas būs atkarīgs no tā, cik daudz lapsu būs iekritušas cilpās. Gri­bēju uztaisīt Branaga jakai kapuces apmali, bet pašreiz šuju viņam ari sarkanu tuniku - ne tik spilgtu kā tavējā. Tai būs garas piedurknes un būs vajadzīgas divas zvērādas, tāpēc cenšos pieskaņot otro zvērādu pie pirmās. Esmu izdomājusi to izrotāt ar polārlapsas kažokādu un zobiem. Ko tu par to domā?

-    Tā būs skaisti. - Abas jaunās sievietes kādu bridi slēpoja klusumā, pēc tam Eila jautāja: - Kā tev šķiet, kas vislabāk piestāvētu baltai tu- nikai?

-    Tas atkarīgs no tā, vai gribi to nokrāsot arī citās krāsās vai saglā­bāt pilnīgi baltu.

-     Man šķiet, ka gribu to saglabāt baltu, bet neesmu vēl īsti pārlie­cināta.

-    Tad tai labi piestāvētu baltā polārlapsa.

-    Es jau par to biju domājusi, bet… nešķita, ka tas būtu īsti pareizi, - Eila atzina. Ne jau krāsa Eilu uztrauca. Jaunā sieviete atcerējās, ka savā pieņemšanas ceremonijā bija uzdāvinājusi balto polārlapsas ādu Rane­kam, un negribēja, ka kaut kas viņai atgādinātu par to reizi.

Otrā cilpa bija ieplīsusi, bet tā bija tukša. No cīpslām gatavotā cilpa bija pārkosta, un sniegā bija redzamas vilka pēdas. Trešajā atkal bija noķerta lapsa, kas bija sasalusi ragā, bet lielākā lapsas daļa bija ap­grauzta un noēsta, tā ka īstenībā āda vairs nebija derīga. Un atkal Eila pamanīja vilka pēdas.

-     Šķiet, ka es ķeru cilpā lapsas, lai vilkiem būtu, ar ko mieloties, - Dīgija konstatēja.

-     Dīgij, izskatās, ka te bijis tikai viens vilks, - Eila sacīja.

Dīgija jau sāka baiļoties, ka nedabūs vairs nevienu veselu zvērādu, pat ja arī ceturtajā cilpā būs ieķēries kāds zvēriņš. Abas jaunās sievietes steidzās uz to vietu, kur bija uzstādīta ceturtā cilpa.

-    Tai vajadzētu būt tur tālāk, pie tiem krūmiem, - Digija sacīja, kad abas tuvojās mazai koku jaunaudzei, - bet es neredzu…

-    Re, kur tā ir! - Eila iesaucās, steigdamās uz priekšu. - ŠI izskatās laba. Un paskaties uz asti!