Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila apstājās un pacēla galvu. Satraukumā viņa gandrīz bija aizmirsusi par Dīgijas klātbūtni. Viņa varētu apgrūtināt pēdu dzīšanu un piela- vīšanos zvēriņiem. - Dīgij, tev nav mani jāgaida. Dodies atpakaļ. Es atradīšu mājupceļu.

-    Doties atpakaļ? Es nekad mūžā nelaistu garām tādu izdevību no­skatīties, kā tu medī ar lingu.

-     Vai varēsi uzvesties ļoti klusu?

Dīgija pasmaidīja. - Eila, arī es esmu agrāk medījusi.

Jaunā sieviete nosarka, juzdama, ka pateikusi ko nepareizu. - Es nebiju domājusi…

-    Zinu jau, zinu, - Dīgija atteica un pasmaidīja. - Domāju, ka varēšu kaut ko iemācīties no tāda cilvēka, kas vispirms nomedīja āmriju un tikai pēc tam - trusi. Amrijas ir daudz ļaunākas, neģēlīgākas, bezbailī­gākas un spītīgākas par pārējiem dzīvniekiem, to skaitā arī par hiēnām. Esmu redzējusi, kā viņas aizdzen leopardus no viņu medījumiem, viņas pat nebaidās stāties pretim alu lauvam. Pacentīšos turēties pa gabalu. Ja tev liksies, ka es sermuļus aizbaidu, pasaki man, un es tevi pagaidīšu šeit. Tikai neliec man doties mājās.

Eila atviegloti pasmaidīja, nodomādama, cik brīnišķīgi, ka viņai ir tāda draudzene, kas viņu tik ātri saprot. - Sermuļi ir tikpat nelietīgi kā āmrijas. Tie ir tikai mazāki, Dīgij.

-    Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?

-      Mums vēl ir palicis cepetis. Tas varētu noderēt, bet vispirms ir jāatrod pēdas… pēc tam, kad būšu sameklējusi pietiekami daudz ak­meņu.

Kad Eila bija salasījusi pietiekami daudz akmeņu un ielikusi tos mai­siņā, kas bija piesiets pie jostas, viņa paņēma plecu somu un pārmeta to pār kreiso plecu. Tad, meklēdama labāko vietu, no kurienes sākt medības, jaunā medniece apstājās un izpētīja apkārtni. Dīgija turējās viņai blakus, kādu soli aiz muguras, un gaidīja, kad Eila noteiks vir­zienu, kurp doties. Gandrīz vai nolasījusi draudzenes domas, Eila sāka klusām viņai stāstīt.

-     Sermuļi netaisa alas. Tie savām mītnēm izmanto jebko, ko tik var atrast, pat trušu alas - pēc tam kad ir tos nogalinājuši. Dažkārt man šķiet, ka tiem nemaz nav vajadzīgas alas, kad nav mazuļu. Tie allaž pārvietojas: medī, skrien, rāpjas, paceļas pakaļkājās un skatās apkārt, un mūždien kādu nogalina, gan dienā, gan naktī, pat pēc tam, kad ir jau paēduši; šie zvēri var savu medījumu pat pamest. Sermuļi ēd pilnīgi visu: vāveres, trušus, putnus, olas, kukaiņus, pat sapuvušu un smirdīgu gaļu, bet pārsvarā tomēr pārtiek no svaiga medījuma. Iedzīti slazdā, tie izplata smirdīgu smaku; sermuļi to neizšļāc kā skunksi, bet smaka ir tikpat riebīga, turklāt tie taisa šādu troksni… - Eila izdeva tādu skaņu, kas pa pusei izklausījās pēc apslāpēta kliedziena un pa pusei pēc - rukšķēšanas. - Pārošanās laikā tie svilpo.

Dīgija no pārsteiguma bija pilnīgi mēma. Tikko viņa bija uzzinājusi par sermuļiem daudz vairāk nekā visā iepriekšējā mūžā. Viņa pat ne­zināja, ka sermuļi vispār izdod kādu skaņu.

-     Sermulienes ir labas mammas, viņām ir daudz bērnu… divas ro­kas… - Eila apklusa, domādama skaitļa vārdu. - Desmit, dažkārt ari vai­rāk mazuļu, citreiz tām piedzimst tikai daži. Tie paliek kopā ar mammu, līdz ir gandrīz vai pieauguši. - Jaunā medniece vēlreiz apklusa, lai kri­tiski nopētītu apkārtni. - Šajā gadalaikā, protams, ir vieglāk būt blakus mammai. Mēs meklējam pēdas… šķiet, ka blakus meldriem. - Eila sāka iet uz sniega kupenas pusi, kas vietām vairāk, vietām mazāk bija apklā­jusi meldru mudžekli, tie šajā vietā bija auguši jau vairākus gadus.

Dīgija viņai sekoja, brīnīdamās, kā gan draudzene var tik daudz zināt, jo nemaz nav par viņu vecāka. Dīgija bija pamanījusi, ka Eilas runa ik pa laikam apraujas, - tā bija vienīgā viņas satraukuma izpausme, bet tā Dīgija apjauta, cik labi draudzene jau tagad runā. Viņa reti kad runāja ātri, bet Eilas Mamutu valodas prasme bija tuvu perfektai, ja neņem vērā to, kā viņa izrunāja dažas skaņas. Dīgija domāja, ka viņas draudzene nekad netiks galā ar šo runas manieri, un ļoti cerēja, ka tā arī būs. Tā viņa izcēlās uz pārējo fona… un bija cilvēciskāka.

-     Meklē mazas pēdiņas ar pieciem pirkstiem, dažreiz ir redzami ti­kai četri; sermuļi salīdzinājumā ar pārējiem gaļēdājiem atstāj visma­zākās pēdiņas, un viņu pakaļkājas iet pa tiem pašiem nospiedumiem kā priekškājas.

Dīgija nedaudz atpalika, vēroja un negribēja sabojāt trauslos pēdu nospiedumus. Ar katru sperto soli Eila uzmanīgi izpētīja apkārtni - sniega klāto zemi un katru nokritušo baļķi, visus krūmu zariņus, slaidos koku stumbrus, kailos bērzus un smagos, sniega pilnos priežu zarus ar tumšajām skujām. Pēkšņi jaunās mednieces modrais skatiens pārstāja šaudīties, tas sastinga no tā skata, kuru ieraugot viņai aizrāvās elpa. Lēnām nolikusi kāju pie zemes, viņa pasniedzās pēc plecu somas, no kuras izņēma lielu bizona cepeša gabalu un nolika to sev priekšā uz zemes. Pēc tam uzmanīgi atkāpās un pasniedzās pēc akmeņu maisiņa.