Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Galā jāuztaisa maza cilpiņa, - Dīgija turpināja, rādīdama, kāda tā ir. Tad paņem otru galu, izver cauri un uztaisi vēl vienu cilpu, tik lielu, lai lapsas galva izietu tai cauri. Tad tu to saslapini un, atstājot cilpu vaļā, ļauj tai izžūt vaļējā veidā. Pēc tam jādodas uz lapsu teritoriju, parasti uz tādām vietām, kur esi tās redzējusi vai arī agrāk noķērusi. Māte man parādīja šo vietu. Parasti lapsas šeit nāk katru gadu, to var pateikt pēc atstātajām pēdām. Tās parasti pārvietojas savu alu tuvumā pa vienām un tām pašām pēdām. Lai uzstādītu cilpu, ir jāatrod lapsas pēdas, kur tās iet cauri krūmiem vai kokiem, un jāizliek cilpa tieši iemītās takas vidū, apmēram viņu galvas augstumā, tad tā jāsasien šādi un vēl tā, - skaidrojot Dīgija to demonstrēja, un Eila koncentrējoties bija saraukusi pieri.

-     Kad lapsa skrien pa iemīto taku, tās galva ieskrien cilpā un cilpa cieši savelkas ap kaklu. Jo naskāk lapsa kārpās no tās ārā, jo ciešāk cilpa savelkas. Tas notiek diezgan ātri. Vienīgā problēma ir atrast lapsu ātrāk par pārējiem zvēriem. Danugs man izstāstīja kādu paņēmienu, kā ziemeļos dzīvojošie ļaudis ir sākuši izlikt cilpas. Pēc viņa teiktā, šie ļaudis pieliec kādu jaunu kociņu un piesien to pie cilpas tā, ka, zvēram tajā ieskrienot, tā cieši nesavelkas, bet, kad koks atliecas atpakaļ, tas uzvelk noķerto zvēru augšā. Tā lapsa tiek saglabāta nesaplēsta, līdz to izņem no cilpas.

-    Tā nu gan ir laba doma, - Eila atzina, dodamās atpakaļ pie sniegā izveidotajām sēdvietām. Pacēlusi galvu, Dīgijai par pēkšņu pārsteigumu, viņa noraisīja no galvas lingu un pētīja zemi. - Kur ir kāds akmens? - Eila čukstēja. - A, te tas ir!

Ar tik ātru kustību, kurai Dīgija tik tikko spēja izsekot līdzi, viņas draudzene pacēla akmeni, ielika to lingā un izmeta. Dīgija dzirdēja, kā akmens piezemējas, bet tikai tad, kad arī viņa pienāca pie sēd­vietas, ieraudzīja Eilas mērķi. Tas bija baltais sermulis, līdzīgs lielai zebiekstei, apmēram četrpadsmit collu kopējā garumā, bet apmēram piecu collu garumā stiepās balta, pūkaina aste ar melnu galiņu. Vasarā iegarenajam, mīkstās kažokādas zvēriņam būtu bijis bagātīgs brūns kažoks ar baltu pavēderi, bet ziemā lunkanā, sīkā sermuļa kažoks kļūst zīdaini balts, izņemot melno degungalu, mazās, šaudīgās ačteles un pašu astes galiņu.

-     Tas čiepa mūsu cepeti! - Eila iesaucās.

-    Es to pat nepamanīju šajā baltajā sniegā. Tev nu gan ir asa redze, - Dīgija atzina. - Un tu tik veikli rīkojies ar lingu; nezinu gan, Eila, vai tev vēl vajadzētu pūlēties ar cilpām.

-    Linga noder tad, kad medījums ir redzams, bet ar cilpu var noķert zvērus pat tad, kad pats nemaz neesi klāt. Abi paņēmieni ir labi, - Eila atbildēja, nopietni to uztverdama.

Abas draudzenes apsēdās, lai pabeigtu maltīti. Runājoties Eilas roka visu laiku glāstīja biezo, mīksto mazā sermuļa kažoku. - Sermuļiem ir visskaistākais kažoks, - viņa secināja.

-    Pārsvarā tāds ir visiem sabuļveidīgajiem, - Dīgija piekrita. - Ūde­lēm, sabuļiem, pat āmrijām ir labs kažoks. Tas nav tik mīksts, bet ļoti labi noder kapucēm, ja negribi, lai ap seju izveidojas sarmas kārtiņa. Bet sabuļveidlgos zvēriņus ir grūti noķert cilpā un ari ar piķi tos nevar nomedīt. Tie ir veikli un viltīgi. Tomēr ar tavu lingu tas gan ir iespējams, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tev tas izdodas.

-     Medījot šādus zvēriņus, esmu daudz ar to trenējusies. Sākumā mediju tikai gaļēdājus un pamatīgi izpētīju viņu paradumus.

-     Kāpēc? - Dīgija painteresējās.

-    Es vispār nedrīkstēju medīt, tāpēc nemedīju tādus dzīvniekus, kas derēja maltītei, tikai tos, kas mums zaga pārtikas krājumus. - Eila no­spraustajās ar sāju apskaidrību. - Biju domājusi, ka tā viss būs kār­tībā.

-     Kāpēc viņi negribēja, ka tu medī?

-    Klana sievietēm ir aizliegts medīt… bet galu galā man atļāva izman­tot lingu. - Atceroties senos notikumus, jaunā sieviete uz bridi apklusa.

-     Vai zini, ka es vispirms nomedīju āmriju un tikai ilgi pēc tam man izdevās nomedīt trusi? - Viņa pasmaidīja par šo ironiju.

Dīgija apbrīnā pašūpoja galvu un pie sevis nodomāja: "Eilai nu gan bijusi dīvaina bērnība."

Viņas piecēlās, lai dotos prom, un, kamēr Dīgija aizgāja pakaļ nome­dītajām lapsām, Eila pacēla mazo, balto, pūkaino sermuli. Viņa ar roku noglāstīja tā zīdaino kažoku no galvas līdz pat astei.

-     Lūk, tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs! - Eila pēkšņi iesaucās.

-     Sermulis!

-     Bet tev jau tas ir, - Dīgija atbildēja.

-     Nē, es domāju - baltajai tunikai. Gribu tunikas malas apstrādāt ar baltu sermulādu un astītēm. Man patīk tās astes ar mazajiem, mel­najiem galiņiem.

-    Kur tu atradīsi tik daudz sermuļu, lai izrotātu savu tuniku? - Dīgija jautāja. - Tuvojas pavasaris. Drīz tie atkal mainīs kažoka krāsu.

-     Man nemaz tik daudz nevajag, un, ja te bija viens, tad tuvumā parasti ir vēl kāds. Es tos nomedīšu un darīšu to tūlīt pat, - Eila pie­ņēma lēmumu. - Man tikai jāsameklē labi akmeņi. Viņa sāka kašņāties pa sniegu, aizsalušā strauta malā meklēdama akmeņus.

-     Tūlīt pat? - Dīgija pārjautāja.