Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Vilkam nokrītot gar zemi, drošsirdīgā medniece izjuta milzīgu gan­darījumu. Šis dzīvnieks nekad vairs neko viņai nezags. Pieskrējusi tam klāt, lai atgūtu savu nomedīto sermuli, Eila izlēma paņemt līdzi arī vilka ādu, bet, kad Dīgija bija beidzot pienākusi klāt, jaunā sieviete sēdēja blakus beigtajam melnajam vilkam un baltajam sermulim un nebija pakustējusies. Eilas sejas izteiksme radīja Dīgijā bažas.

-     Eila, kas tev kaiš?

-    Man vajadzēja ļaut vilcenei to paturēt. Man vajadzēja zināt, ka viņai ir iemesls, lai dotos pēc gaļas cepeša, kaut ari tur bija sermuļi. Vilki zina, cik tie ir neganti, un parasti vientuļš vilks svešā vietā atkāpsies, nemaz nemēģinot uzbrukt. Man vajadzēja viņai ļaut paņemt to sermuli.

-    Es nesaprotu. TU atguvi savu sermuli, turklāt vēl dabūji arī melna vilka ādu. Ko tu ar to gribēji sacīt - tev vajadzēja ļaut, lai viņa to patur?

-     Skaties! - Eila rādīja uz melnā vilka pavēderi. - Viņa zīda mazuli. Vilcenei ir mazuļi.

-     Vai tad vēl nav par agru, lai vilki apbērnotos? - Dīgija jautāja.

-     Jā, tas noticis daudz par agru. Un viņa bijusi vientuļniece. Tieši tāpēc šai vilcenei bijušas lielas grūtības atrast pietiekami daudz barības. Tieši tāpēc viņa nāca pēc cepeša un tik ļoti gribēja paturēt sermuli. Paskaties uz viņas ribām. Mazuļi viņai atņēmuši tik daudz spēka. Tur ir tikai kauli un āda. Ja vilcene būtu dzīvojusi vilku barā, bars būtu pa­rūpējies, lai viņai būtu, ar ko barot bērnus, bet, ja viņa būtu dzīvojusi barā, tad viņai tagad nebūtu mazuļu. Parasti tikai vilku bara vadonei ir mazuļi, turklāt viņai nav parasta krāsa. Vilki ir pieraduši pie noteiktām krāsām un zīmēm. Viņa līdzinās tai baltajai vilcenei, kuru mēdzu vērot, kad pētīju vilku paradumus. Arī viņa pārējiem vilkiem nepatika. Viņa allaž centās pielabināties bara vadonei un vadonim, bet tie viņu negri­bēja. Pēc tam kad bars kļuva pārāk liels, viņa aizgāja. Varbūt baltajai vilcenei apnika, ka viņa nevienam nepatīk.

Eila paskatījās lejup uz melno vilcēni. - Tā arī viņa ir izdarījusi. Varbūt tieši tāpēc viņa gribēja mazuļus, jo jutās tik vientuļa. Bet viņai nevajadzēja tik agri apbērnoties. Dīgij, man šķiet, ka šī ir tā pati melnā vilcene, kuru redzēju, kad medījām bizonus. Viņa droši vien pameta savu baru, lai sameklētu kādu vientuļu vilku un pati izveidotu savu baru, jauni vilku bari tiek veidoti tieši tā. Bet ar vientuļajiem vilkiem nekad nav viegli. Vilkiem patīk medīt barā, un tie cits par citu rūpējas. Vilku bara vadonis allaž palīdz vadonei aprūpēt kucēnus. Tev kādreiz vajadzētu tos pavērot, vilkiem patīk rotaļāties ar saviem mazuļiem. Bet kur gan ir viņas tēviņš? Vai viņai tāds vispār ir? Varbūt viņš ir miris?

Dīgija bija pārsteigta, kad ieraudzīja Eilu cīnāmies ar asarām miruša vilka dēļ. - Eila, agrāk vai vēlāk visi vilki mirst. Mēs visi atgriežamies Mātes klēpī.

-    Es zinu, Dīgij, bet sākumā viņa bija citāda un pēc tam bija vientuļa. Vēl dzīvai esot, viņai vajadzēja kaut kam būt - kādam tēviņam, baram, pie kura piederēt, vai vismaz mazuļiem.

Dīgijai likās, ka viņa sāk saprast, kāpēc Eila tik ļoti pārdzīvo par kādu kaulainu, vecu, melnu vilcēni. Viņa iedomājās sevi vilcenes vietā. - Eila, viņai bija mazuļi.

-     Un tagad arī mazuļiem jāiet bojā. Viņiem nav sava bara. Nav pat tēva. Bez mātes viņi nomirs. Pēkšņi Eila pielēca kājās. - Es neļaušu mazuļiem nomirt!

-    Kā to saprast? Uz kurieni tu ej?

-     Iešu tos sameklēt. Sekošu melnās vilcenes pēdām līdz viņas alai.

-     Tas var būt bīstami. Varbūt tomēr arī citi vilki ir turpat tuvumā. Kā tu vari tik droši to zināt, ka viņa bija vientuļniece?

-     Dīgij, esmu par to pilnīgi droša. Man pietika ar to, ko redzēju.

-     Nu labi, Eila. Ja jau nevaru mainīt tavas domas, tad paklausies, ko teikšu.

-     Ko tad?

-Ja domā, ka skraidīšu te apkārt kopā ar tevi, meklēdama melnā vilka pēdas, tad pati vari nest savus sermuļus, - Dīgija sacīja, izmezdama no savas plecu somas piecus beigtus balto sermuļu rumpīšus. - Man jau pašai ir gana ko stiept savas lapsas! - Dīgija apmierināti smaidīja.

-    Ak, Dīgij! - Eila ar lielu sirsnību un mīlestību pasmaidīja draudze­nei pretim. - Tu tos atnesi! - Abas jaunās sievietes apkampās, izrādī­damas viena otrai draudzības un mīlestības jūtas.

-    Eila, viena lieta ir pilnīgi skaidra. Tev blakus nekad nav garlaicīgi! - Dīgija palīdzēja Eilai ielikt sermuļus plecu somā. - Ko darīsi ar vilcēni? Ja mēs tagad to nepaņemsim, tad paņems kāds cits, un melna vilka āda nemaz nav tik bieži sastopama.

-     Es gribētu to paņemt, bet vispirms man jāatrod viņas mazuļi.

-      Nu labi. Tad es ņemšu vilcēni, - Dīgija piedāvājās, pārmezdama nedzīvo rumpi pār plecu. - Ja vēlāk būs laiks, es to nodīrāšu. - Viņa jau gribēja uzdot vēl kādu jautājumu, bet pārdomāja. Gan jau drīz viņa tāpat uzzinās, ko draudzene plāno darīt, ja atradīs mazuļus dzīvus.