Paskatījies uz mazo vilcēnu, pēc tam uz Frabeku, Manuvs sirsnīgi pasmaidīja. - Frabek, vai tad tu baidies, ka šis dzīvnieks var tev nodarīt pāri?
Smieklu rēkoņa lika Frabekam no dusmām nosarkt. - Es jau tā nebiju to domājis. Vilki var savainot cilvēkus. No sākuma bija zirgi, tagad jau parādās vilki. Kas būs pēc tam? Es neesmu dzīvnieks un negribu dzīvot kopā ar tiem, - viņš sacīja. Pateicis savu sakāmo, Frabeks aizslāja prom, nebūdams gatavs pārbaudīt, vai pārējie Lauvas apmetnes iemītnieki atbalstīs viņa viedokli vai Eilu ar viņas dzīvniekiem, ja viņš piespiestu tiem izdarīt izvēli.
- Nezij, vai tev vēl ir palicis pāri kāds gaļas gabals no bizonu cepeša?
- Tu droši vien esi izbadējusies. Es tev tūlīt sarūpēšu pusdienas.
- Ne jau es esmu badā, bet gan mazais vilcēns, - Eila sacīja.
Nezija atnesa Eilai cepeša šķēli, brīnīdamās, kā gan tāds mazs radījums spēs to apēst. Bet Eila atcerējās mācību, ko bija saņēmusi sen: mazuļi drīkst ēst to pašu, ko viņu mammas, bet ēdamajam ir jābūt mīkstākam, vieglāk sakošļājamam un norijamam. Reiz viņa uz savu alu bija atnesusi ievainotu alu lauvas mazuli un barojusi to ar galu un buljonu, nevis pienu. Ari vilki ir gaļēdāji. To viņa atcerējās no tām dienām, kad bija vilkus vērojusi, lai ko vairāk par tiem uzzinātu; vecie vilki bieži vien sakošļāja un norija barību, tā varēja aiznest gaļu atpakaļ uz midzeni, kur to atvēma, lai mazie vilcēni varētu paēst. Bet Eilai nebija barība jāsakošļā, viņai bija rokas un ass nazis, viņa varēja to sagriezt.
Pēc tam kad bija sagriezusi gaļu mazos gabaliņos un saspaidījusi putriņā, Eila ielēja bļodiņā ari nedaudz silta ūdens, lai temperatūra vairāk līdzinātos mātes pienam. Kucēns jau bija sācis apošņāt zīmējamā laukuma teritorijas malas, bet šķita, ka viņam bail iziet no šis smilšu bedres ārā. Apsēdusies uz paklājiņa, Eila pastiepa roku un klusām pasauca vilcēnu. Viņa bija paņēmusi to no aukstas un vientulīgas alas un atnesusi siltumā un omulībā, jau viņas smarža vien vilcēnam asociējās ar drošību. Pūkainais kamoliņš gāzelēdamies nāca pie izstieptās rokas.
Sākumā viņa to paņēma rokās, lai pārbaudītu. Tuvāka apskate atklāja, ka mazais vilcēns ir puika un vēl ļoti jauns, droši vien ne vairāk kā viens pilns mēneša cikls ir pagājis kopš viņa dzimšanas. Eilai būtu gribējies uzzināt, vai viņam bijuši ari brālīši un māsiņas un, ja bijuši, kad tie nomiruši. No pirmās izpētes nelikās, ka vilcēns būtu ievainots, un tas nešķita arī trūcīgi barots, kaut gan pati melnā vilcene neapšaubāmi bija īsts kaulukambaris. Kad Eila iedomājās par briesmīgajiem upuriem, ko melnajai vilcenei vajadzējis nest, lai saglabātu šī kucēna dzīvību, tas viņai atgādināja par tiem smagajiem pārbaudījumiem, ko pati reiz pārdzīvojusi, un tas stiprināja viņas apņemšanos. Ja viņa pratīs, tad saglabās vilcenes dēla dzīvību, lai ko tas arī prasītu, - ne Frabeks, ne arī kāds cits nespēs viņu no tā atturēt.
Turēdama kucēnu klēpī, Eila iemērca pirkstu smalki sakapātās gaļas virumā un pielika to vilcēnam pie purniņa. Mazulis bija izsalcis. Piebāzis purniņu, viņš nolaizīja jaunās sievietes pirkstu pavisam tīru. Iebraukusi virumā vēlreiz, viņa ar pirkstu to pasmēla, arī šoreiz vilcēns dedzīgi to nolaizīja tīru. Turēdama mazuli klēpī, Eila turpināja viņu barot, sajuzdama, ka mazais puncītis kļūst apaļāks. Sajutusi, ka nu jau būs gana, viņa pielika tam pie purniņa ūdens trauku, bet vilcēns to tikai paošņāja. Tad, piecēlusies kājās, jaunā sieviete aiznesa savu lolojumu pie Mamuta pavarda.
- Man šķiet, ka tur, pie tā sola, tu atradīsi kādu vecu grozu, - Mamuts teica, sekodams viņai pa pēdām.
Eila uzsmaidīja vecajam vīram. Viņš bija precīzi nolasījis savas audzēknes domas. Parakņājusies kaudzē, jaunā sieviete atrada lielu, pītu vārāmo katlu, kas vienā pusē bija izjucis, un nolika to pie savas gultas galvgaļa. Kad viņa bija ielikusi tajā vilcēnu, tas sāka smilkstēt un gribēja tikt laukā. Paņēmusi mazuli rokās, Eila vēlreiz pārlaida acis mantu kaudzei, nebūdama īsti droša par to, kas mazajam varētu noderēt. Viņai ļoti gribējās ņemt to blakus sev gultā, bet viņa jau bija to piedzīvojusi, kad auga Vīnija un Mazulis. Vēlāk būs ļoti grūti dzīvnieku no tā atradināt, turklāt Jondalars varbūt nemaz negribēs gulēt vienā gultā ar vilku.
- Grozā viņam nepatīk. Vilcēns droši vien grib gulēt pie mammas un citiem brālīšiem un māsiņām, - Eila noteica.
- Zini ko, Eila? Iedod viņam kādu no savām mantām, - Mamuts ierosināja. - Kaut ko mīkstu, ērtu un pazīstamu. Tagad tu esi viņa mamma.
Jaunā sieviete pamāja un pārskatīja savu garderobi. Viņai nekā daudz nebija. Skaistais Dīgijas dāvātais tērps, tad vēl viens, ko pati bija uzmeistarojusi, pirms viņi atstāja ieleju, un vēl visādi sīkumi, ko bija sadevuši pārējie ļaudis, lai viņai būtu drēbes, ko nomainīt. Dzīvojot klanā, Eilai bija bijuši daudz apmetņu, un pat ielejā…