Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jondalars ieradās tad, kad stāstīšana jau bija sākusies, un, cenšoties palikt neviena neievērots, apsēdās pie sienas. Viņš jau tagad nožēloja un šaustīja sevi par pārsteidzīgo aiziešanu, bet juta, ka nobāl, izdzirdējis Dīgijas piezīmi. Ja Eila kādam grasījās kaut ko šūt no baltas kažokādas un negribēja to darīt no polārlapsas, tad tas noteikti bija tāpēc, ka viņa jau šim kādam bija uzdāvinājusi baltu polārlapsu. Un Jondalars ļoti labi zināja, kam savā pieņemšanas ceremonijā viņa bija uzdāvinājusi baltu polārlapsu. Aizvēris acis, Jondalars savilka dūres klēpī. Viņš pat negribēja par to domāt, bet nespēja no šīm domām izvairīties. Tātad Eila no baltajiem sermuļiem pagatavos kaut ko tumšādainajam vīrietim, Ranekam, kas baltajās kažokādās izskatījās vienkārši satriecoši.

Arī Raneks savā galvā prātoja - kurš šis kāds varētu būt? Viņam bija aizdomas, ka tas varētu būt Jondalars, bet klusībā cerēja, ka var­būt tomēr kāds cits - varbūt viņš pats? Tā viņam prātā ienāca kāda doma: vai nu Eila viņam kaut ko pašūs, vai ne, bet viņš pats varētu kaut ko viņai izgatavot. Raneks atcerējās jaunās sievietes sajūsmu un prieku par izgrebto zirdziņu, ko bija viņai uzdāvinājis, un viņam šī doma ļoti iepatikās - vajadzētu izgatavot viņai vēl kaut ko, kaut ko tādu, kas viņu atkal iepriecinātu, īpaši jau tagad, kad lielais, blondais vīrs bija aizvācies. Jondalara klātbūtne allaž uz viņu bija iedarbojusies kā ierobežojums, bet, ja jau Zelandoni vīrs pats atteicās no savām pirm­tiesībām, atstādams Eilas gultu un pavardu, tad Raneks uzskatīja, ka viņam visi ceļi paveras, lai aplidotu Eilu vēl uzstājīgāk.

Mazais vilcēns miegā iesmilkstējās, un Eila, sēdēdama uz savas gul­tas, pastiepa roku un noglāstīja kucēnu, lai viņu nomierinātu. Sava īsā mūža laikā vienīgā reize, kad mazulis bija juties siltumā un drošībā, bija blakus savai mammai, taču tā bija bieži viņu pametusi vienu pašu aukstajā un tumšajā midzenī. Bet Eilas roka bija izcēlusi viņu laukā no biedējošās un vientulīgās alas un sagādājusi viņam siltumu, barību un drošības izjūtu. Zem sievietes mierinošā glāsta vilcēns, nemaz nepa- modies, atkal ērti iekārtojās.

Eila ļāva Dīgijai stāstu turpināt, tikai iestarpināja kādu piezīmi un paskaidrojumu. Viņai nemaz nebija noskaņojuma runāt, un interesanti bija tas, ka otras jaunās sievietes stāstījums nebūt nelīdzinājās tam, ko viņa pati būtu stāstījusi. Tas bija patiess,-tikai izstāstīts no cita redzē­juma, Eila bija mazliet pārsteigta par savas draudzenes iespaidiem. Viņa pati nebija šo situāciju uztvērusi kā tik bīstamu. Izrādās, ka Dīgija bija daudz vairāk nobijusies no vilcenes; šķita, ka viņa patiešām neizprot vilku paradumus.

Vilki bija pieskaitāmi pie miermīlīgākajiem gaļēdājiem, un viņu rī­cība bija paredzama, ja vien pievērš uzmanību viņu signāliem; sermuli bija daudzreiz asinskārīgāki, un lāči - neprognozējamāki. Vilki reti kad uzbruka cilvēkiem.

Bet Dīgija par vilkiem tā nedomāja. Viņa aprakstīja, kā vilcene bija draudīgi metusies Eilai virsū un kā Dīgija esot nobijusies. Bijusi bīstama situācija, pat ja Eila spējusi atvairīt vilcenes uzbrukumu. Eilu varēja sa­vainot, bet droši vien viņa būtu palikusi dzīva, jo vilcene esot atkāpusies un, tiklīdz paķērusi zobos beigto sermuli, tā laidusies prom. Kad Dīgija stāstīja, kā Eila pirmoreiz ielīdusi vilcenes migā, visi apmetnes ļaudis ar sajūsmu Eilā noraudzījās. Viņi to uzskatīja vai nu par ļoti drosmīgu, vai ari pārdrošu, taču pati jaunā sieviete sev nepiedēvēja ne vienu, ne otru īpašību. Viņa bija zinājusi, ka tuvumā nav neviena pieauguša vilka, jo citu vilku pēdu nebija. Melnā vilcene bija vientuļniece, varbūt aizklīdusi tālu no savas parastās teritorijas, un tagad - beigta.

Dīgijas izteiksmīgais stāstījums par Eilas varoņdarbiem vienā no klausītājiem izsauca ko vairāk par vienkāršu sajūsmu. Jondalars sāka uztraukties arvien vairāk un vairāk. Viņš savā prātā izpušķoja šo stāstu vēl pamatīgāk, iztēlojās, kā Eilai uzbrūk vilku bars, viņa ir savainota un asiņo, un varbūt ir noticis pats ļaunākais. Viņš vairs nespēja to paciest, un Zelandoni vīrieša agrākais uztraukums atgriezās ar dubultu spēku. Ari citi ļaudis izjuta kaut ko līdzīgu.

-     Eila, tev nevajadzēja sevi pakļaut tādām briesmām, - sacīja sie­viešu vadone.

-     Māt! - Dīgija iesaucās. Talija bija solījusi meitai, ka nepieminēs savu uztraukumu.

Ļaudis, kas joprojām atradās piedzīvojumu stāsta varā, saviebās par dramatiskā stāstījuma pārtraukšanu - notikušais tika pasniegts ļoti meistarīgi. Tas, ka stāsts bija patiess, palielināja adrenalīnu, un, kaut ari vēlāk tas tiks vēl daudz reižu atkārtots, tam nekad vairs nebūs pirmās noklausīšanās svaiguma iespaida. Noskaņa bija sabojāta - galu galā Eila taču tagad bija sveika un vesela atgriezusies mājās.

Eila paskatījās uz Taliju un pēc tam uz Jondalaru. Jaunā sieviete bija ievērojusi, kad viņš atgriezās pie Mamuta pavarda. Jondalars bija dus­mīgs, un izskatījās, ka arī Talija jūtas tāpat. - Es nemaz nebiju tādās briesmās, - Eila sacīja.