Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pēkšņi viņa pamanīja mugursomu, kuru bija atnesusi no ielejas, tā stāvēja nolikta mantu glabātavā, nostāk no pārējām lietām. Pārmek­lējusi somu, Eila izvilka Durka apmetni, bet, paturējusi to kādu bridi, viņa ādas gabalu salocīja un nolika atpakaļ. Jaunā sieviete nespēja no tā atteikties. Tad viņa atrada savu veco klana apmetni, kas bija izgatavots no mīkstas ādas. Reiz viņa bija tādu valkājusi, cik vien sevi atcerējās, viņa bija to aptinusi sev apkārt un sasējusi ar garu auklu, tā bija noticis līdz pat tai dienai, kad viņi kopā ar Jondalaru aizjāja no ielejas. Tagad šķita, ka pagājusi jau vesela mūžība. Izklājusi grozu ar klana apmetni, viņa ielika tajā vilka kucēnu. Paošņājies apkārt, tas ātri iekārtojās un drīz vien jau bija cieši aizmidzis.

Pēkšņi Eila sajuta lielu nogurumu un izsalkumu, viņai mugurā jo­projām atradās sniegā piemirkušās drēbes. Noāvusi slapjos zābakus ar saveltas mamutu vilnas oderi, Eila uzvilka sausas drēbes un mīkstus mājas apavus, kurus Taluts bija iemācījis viņai izgatavot. Jaunā sieviete savā pieņemšanas ceremonijā bija ieinteresējusies par šiem apaviem, kas vadonim bija kājās, un piedabūjusi, lai Taluts viņai parāda, kā tie izgatavojami.

Apavi tika gatavoti, ievērojot dabiskās brieža vai aļņa īpatnības: šo zvēru pakaļkājām ir tāds pats izliekums, kāds ir cilvēka kājai. Āda tiek pārgriezta zem kājas locītavas un novilkta vienā gabalā. Pēc apstrādes apakšējā daļa tiek ar dzīslām sašūta pēc vajadzīgā izmēra un apava augšdaļa virs potītes apsieta ar auklām vai saitēm. Rezultātā iznāk viengabalaina, silta un ērta kurpe - zeķe.

Pārģērbusies Eila devās uz piebūvi pārbaudīt zirgus un tos nomierināt, bet, sākot glaudīt ķēvi, viņa sajuta pretestību un neļaušanos glāstiem.

-     Tu saod vilka smaku, vai ne, VInij? Tev būs pie tās jāpierod. To nāksies darīt jums abiem. Vilks kādu bridi dzīvos te, kopā ar mums. Pastiepusi rokas, viņa ļāva abiem zirgiem tās apostīt. Skrējējs, sprauslā­jot un mētājot galvu, atkāpās, pēc tam vēlreiz apostīja sievietes rokas. Vīnija ielika purniņu Eilas plaukstās, bet ķēves ausis bija pieglaustas pie galvas, un viņa neizlēmīgi mīņājās. - VInij, tu pieradi pie Mazuļa, tāpēc pieradīsi ari pie… Vilka. Rit, kad tas pamodīsies, atnesīšu viņu pie tevis. Kad ieraudzīsi, cik viņš ir maziņš, tad sapratīsi, ka tāds mazulis nevar tev nodarīt pāri.

Atgriezusies pie Mamuta pavarda, Eila ieraudzīja Jondalaru, kas nolū­kojās vilka kucēnā. Vīrieša sejas izteiksme bija neizprotama, bet jaunajai sievietei likās, ka viņa Zelandoni vīra acīs redz ziņkārību un tādu kā maigumu. Pacēlis galvu un ieraudzījis nākam Eilu, Jondalars sarauca pieri tik pazīstamajā rievā.

-     Eila, kāpēc tu tik ilgi biji prom? - viņš vaicāja. - Visi jau bija gatavi iet jūs meklēt.

-     Mēs tā nebijām plānojušas, bet, tiklīdz ieraudzīju, ka manis no­galinātā melnā vilcene baro bērnus, man bija tie jāsameklē, - Eila pa­skaidroja.

-     Kāda tam nozīme? Vilki visu laiku iet bojā, Eila! - Jondalars bija sācis sarunu normālā tonī, bet bailes par viņas drošību izlauzās kā dusmas. - Tas bija muļķīgi tā dzīt vilkam pēdas. Ja jūs būtu uzdūru­šās vilku baram, tie būtu jūs saplosījuši gabalos. - Jondalars bija bijis slims no uztraukumiem un kreņķiem, bet kopā ar atvieglojumu nāca arī nedrošības izjūta, kā ari nedaudz izmisuma un dusmu.

-    Jondalar, man tas ir no svara, - Eila aizsvilās, mezdamās aizstāvēt vilcēnu. - Un es nemaz neesmu tik stulba! Es jau nogalināju gajēdājus, pirms sāku medīt citus zvērus. Es pazīstu vilkus. Ja tur būtu bijis vilku bars, es nekad nebūtu sekojusi pa vilcenes pēdām, kas aizveda uz viņas midzeni. Bars būtu parūpējies par viņas mazuli.

-     Pat ja tā bija vientuļa vilcene, kāpēc tu visu dienu dzinies pakaļ vienam mazam vilcēnam? - Jondalara balss bija kļuvusi skaļāka. Tā viņš atbrīvojās no uztraukuma un mēģināja Eilu pārliecināt vairs nekad tā neriskēt.

-     Tas kucēns bija viss, kas melnajai vilcenei piederēja. Es nevarēju pieļaut, ka viņš nomirst bada nāvē, jo nogalināju viņa mammu. Ja ne­viens nebūtu parūpējies par mani, kad biju maza, ari manis nebūtu starp dzīvajiem. Tāpēc ari man ir jārūpējas par neaizsargātām dzīvām radibiņām, pat par vilka kucēnu. - Ari Eila bija sākusi runāt skaļāk.

-    Tas nav viens un tas pats. Vilks ir dzīvnieks. Eila, tev nu gan vaja­dzēja būt vairāk prāta, lai riskētu ar dzīvību vilka kucēna dēj, - Jonda­lars kliedza. Šķita, ka viņam neizdodas Eilu pārliecināt. - Šis nav īstais laiks, lai visu dienu pavadītu laukā.

-    Jondalar, man ir prāts un pašai sava galva uz pleciem, - Eila at­bildēja, un viņas acis meta dusmu zibeņus. - Es biju tā, kas visu dienu bija laukā. Vai tev šķiet, ka nezinu, kāds ārā ir laiks? Vai tev šķiet, ka nezinu, kad manai dzīvībai draud briesmas? Es par sevi mācēju parū­pēties, vēl pirms tu ieradies manā ielejā, un biju saskārusies ar daudz lielākām briesmām. Es pat varēju parūpēties ari par tevi. Man nebūt nav vajadzīgi tavi pārmetumi, ka esmu stulba un man nav prāta!