Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Viņām bija jādodas atpakaļ uz gravu, lai uzņemtu pareizās pēdas. Vilcene bija labi papūlējusies noslēpt savas pēdas, zinādama, kāda vēr­tība ir tādai dzīvei, kuru viņa vada vientulībā. Vairākas reizes Dīgija bija pārliecināta, ka viņas ir pēdas pazaudējušas, arī viņa pati bija laba pēddzine, bet Eila bija apņēmusies turpināt un atkal tās sameklēja. Kad abas bija atradušas īsto vietu, par kuru Eila bija pārliecināta, ka tā ir vilcenes ala, saule jau rādīja vēlu pēcpusdienu.

-     Eila, teikšu tev godīgi. Neredzu nekādas dzīvības pazīmes.

-     Tā tam vajadzētu būt, ja mazuļi atstāti vieni paši. Ja mēs manītu kādas dzīvības pazīmes, tad tās tikai piesaistītu briesmas.

-     Varbūt tev ir taisnība, bet, ja tur iekšā ir mazuļi, kā tu panāksi, lai tie nāk laukā?

-    Šķiet, ka ir tikai viens veids, kā to uzzināt. Man būs jālien tur iekšā.

-     Eila, tu nedrīksti to darīt! Viena lieta ir novērot vilkus pa gabalu, bet nedrīkst taču līst iekšā viņu alās. Un ja nu tur ir vēl kāds, ne tikai kucēni? Te kaut kur tuvumā var blandīties vēl kāds pieaudzis vilks.

-    Vai tad tu redzēji kādas cita pieauguša vilka pēdas blakus melnās vilcenes pēdām?

-     Nē, bet man tomēr vēl joprojām nepatīk doma, ka tu līdīsi vilku alā.

-    Neesmu nākusi tālo ceļu, lai paliktu neziņā par to, vai tur iekšā ir kāds mazulis. Dīgij, man jālien iekšā!

Nolikusi plecu somu zemē, Eila devās uz mazo, tumšo caurumu zemē. Tas bija izrakts kādā vecā migā, kas jau sen bijusi pamesta, jo šī nebija tā pati labākā vieta vilku mājoklim, taču midzenis bija tas labākais, ko melnā vilcene spēja sameklēt pēc tam, kad viņas tēviņš - kāds vecs, vien­tuļš vilks, kuru bija piesaistījusi vilcenes pāragrā kopošanās vēlme, - bija gājis bojā cīniņā. Nometusies uz vēdera, Eila sāka līst iekšā vilku migā.

-     Eila, pagaidi! - Dīgija iekliedzās. - Ņem manu nazi!

Jaunā medniece pamāja, ielika nazi zobos un sāka rāpties dziļāk mel­najā caurumā. Sākumā tas lēzeni gāja uz leju, pēc tam eja sašaurinājās. Pēkšņi Eila atklāja, ka ir iesprūdusi, un viņai bija jārāpjas atpakaļ.

-    Eila, mums vajadzētu iet. Kļūst jau vēls, un, ja tu nevari tur ielīst, tad neko nevar darīt.

-     Nē, - jaunā medniece neatkāpās no sava lēmuma un pāri galvai novilka biezo jaku. - Es tur iekļūšu iekšā.

Kamēr Eila nebija ielīdusi alā, viņa trīcēja no aukstuma, bet pēc pirmā posma, kur lēzenums gāja uz leju, eja kļuva itin šaura. Netālu no dibena, kur tā izlīdzinājās, ala kļuva plašāka, bet šķita, ka tā ir pamesta. Viņas pašas augums aizsedza gaismu, un jaunajai medniecei vajadzēja kādu brītiņu pagaidīt, līdz acis aprada ar tumsu, bet, sākot virzīties ārā, Eilai likās, ka izdzirdējusi kādu skaņu.

-    Vilks, mazais vilks, vai tu esi šeit? - viņa iesaucās, tad atcerējās tās daudzās reizes, kad bija vērojusi un klausījusies vilkos, jaunā sieviete žēlabaini iekaucās. Pēc tam Eila ieklausījās. No paša tumšākā un dziļākā migas padziļinājuma atskanēja klusa, maiga smilkstēšana, un jaunajai medniecei gribējās no prieka iekliegties.

Palīdusi tuvāk tai vietai, no kurienes nāca skaņa, viņa vēlreiz iekaucās. Smilkstēšana jau bija dzirdama tuvāk, tad Eila ieraudzīja divas spīdī­gas actiņas, bet, kad viņa pasniedza roku pēc kucēna, kas atkāpās un klusām ierūcās, jaunā sieviete sajuta, ka asi zobiņi kā adatas iecērtas viņas rokā.

-    Au! Tev nu gan ir cīņas spars! - Eila ierunājās un pasmaidīja. - Tevi vēl mīt vēlme dzīvot. Nu, mazais vilcēn, nāc šurp! Viss būs labi. Nāc nu! Žēlabaini iekaukusies, viņa vēlreiz pastiepa roku pēc mazā vilcēna un sajuta spalvainu kamoliņu. Kārtīgi satvērusi to rokā, viņa vilka līdzi vilcēnu, kas visu ceļu laukā no alas sprauslāja un kārpījās. Beidzot jaunā medniece izlīda no alas.

-    Dīgij! Paskaties, ko es atradu! - Eila iesaucās, triumfējoši smaidī­dama un paceldama gaisā mazo, pelēko, pūkaino vilcēnu.

= 23 =

Jondalars atradās velēnu mitekļa ārpusē, staigādams šurpu tupu starp galveno ieeju un zirgu piebūvi. Pat Taluta vecajā, siltajā jakā, kas bija viņam mugurā, saulei norietot, viņš juta temperatūras paze­mināšanos. Jau vairākas reizes jaunais vīrietis bija uzkāpis augšā pa nogāzi tajā virzienā, kur bija aizgājušas Eila un Dīgija, un pašlaik jau domāja tur uzkāpt vēlreiz.

Jau kopš paša rīta, kad abas sievietes bija aizgājušas, Jondalars bija centies apslāpēt urdošo nemieru, un, kad pēcpusdienā jaunais vīrietis sāka uztraukti soļot, nekur sev nerazdams mieru, pārējie apmetnes ļaudis žēlīgi smaidīja, bet tagad viņš savās bažās vairs nebija viens. Arī Talija bija vairākas reizes mērojusi ceļu augšā uz nogāzi, un Taluts sāka runāt, ka jāpulcē meklētāju grupa, kas ar lāpām dosies meklēt Eilu un Dīgiju. Pat Vīnija un Skrējējs izskatījās tramīgi.