Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kad brīnišķīgais, sarkanais saules disks aizslīdēja aiz mākoņiem un palika karājamies pašā zemes malā, tas parādījās kā asi izteikts spožs gaismas aplis un izskatījās pārdabisks, ne kā no šīs pasaules nācis, nenosakāma lieluma, pārāk pareizs un simetrisks, lai iederētos dabis­kajā vidē. Bet kvēlojošais, sarkanais aplis piešķīra krāsu arī mākoņiem un nedaudz veselīgāku izskatu bālajam, spocīgajam pusmēnesim, kas karājās zemu pie rietumu puses debesīm.

Kad Jondalars jau atkal grasījās kāpt nogāzē, tās virsotnē parādījās divi silueti, kuri izcēlās pret izteiksmīgo mēļas krāsas fonu, kas pakā­peniski pārgāja uz tumšu indigo toni. Augstu debesīs mirguļoja tikai viena vientuļa zvaigzne. Atviegloti nopūties un pēc pēkšņās spriedzes atslābuma juzdamies apreibis, Jondalars atspiedās pret velvētās ejas mamutu ilkņiem. Viņas bija sveikas un veselas. Eila bija atgriezusies.

Bet kur gan viņas tik ilgi klīdušas? Viņām taču vajadzēja zināt, ka visi uztrauksies. Kas gan abas bija tik ilgi aizkavējis? Varbūt Eilai un Dīgijai bija draudējušas kādas briesmas? Viņam tomēr vajadzēja sekot abām sievietēm pa pēdām.

- Viņas nāk! Viņas nāk! - Latija sauca.

Ļaudis, pa pusei apģērbušies, izskrēja laukā no velēnu mītnes; tie, kas bija silti saģērbušies, devās sievietēm pretim.

-     Kur jūs tik ilgi bijāt? Ir jau gandrīz tumšs. Kur jūs bijāt? - Jon­dalars pieprasīja paskaidrojumus, līdzko abas sievietes bija nonākušas pie būdas.

Eila pārsteigti viņā pavērās.

-      Vispirms ievedīsim viņas iekšā, - Talija norīkoja. Dīgija zināja, ka māte nebūt nav sajūsmā par viņas vēlo pārnākšanu, bet viņas bija bijušas prom visu dienu, bija pārgurušas, turklāt laukā strauji sāka kristies temperatūra. Pārmetumi varēja pagaidīt, vispirms Talijai va­jadzēja pārliecināties, ka abām ceļiniecēm nekas nekait. Abas jaunās sievietes tika steidzīgi ievestas iekšā cauri priekšnamam - pie ēdiena gatavošanas pavarda.

Dīgija, laimīga par to, ka beidzot var noņemt smago nastu, nosvieda no pleciem melnās vilcenes rumpi, kas bija sasalis ragā un ieņēmis viņas plecu formu. Kad viņa nometa vilku uz paklājiņa, visapkārt atskanēja pārsteiguma pilni izsaucieni un Jondalars nobālēja. Tātad briesmas to­mēr bijušas.

-    Tas ir vilks! - Druvezs iesaucās, ar sajūsmas pilnu skatienu nomē­rīdams māsu. - Kur jūs to vilku dabūjāt?

-    Pagaidiet, līdz ieraudzīsiet, kas ir Eilai, - Dīgija sacīja, izņemdama no plecu somas baltās polārlapsas.

Ar vienu roku Eila izcēla no somas sasalušos sermuļus, ar otru kaut ko uzmanīgi turēja zem siltās jakas ar kažokādas kapuci.

-    Tie ir ļoti skaisti sermuļi, - Druvezs atzina, nebūdams tādā sajūsmā par mazajiem, baltajiem sermuļiem kā par melno vilku, bet negribē­dams Eilu aizvainot.

Eila puisim uzsmaidīja, tad atraisīja auklu, ko bija apsējusi siltajai jakai ap vidukli, un no azotes izvilka ārā mazu, pelēku, spalvainu ka­moliņu. Visi skatījās, kas tas tāds ir, Pēkšņi kamoliņš pakustējās.

Vilcenes kucēns bija ērti iesnaudies pie Eilas siltā ķermeņa zem bie­zās jakas, bet viņu nobiedēja gaisma, troksnis un nepazīstamās sma­kas. Kucēns iesmilkstējās un mēģināja atkal pieglausties sievietei, kuras smarža un siltums jau bija kļuvuši pazīstami. Eila nolika mazo, pūkaino radībiņu uz zīmēšanas smilšu laukumiņa. Mazais vilcēns pieslējās kājās, paspēra pāris grīļīgu solīšu, tad pēkšņi pietupās un uztaisīja peļķīti, ko mīkstās, sausās smiltis ātri uzsūca.

-    Tas ir vilks! - Danugs iesaucās.

-     Mazs vilcēns! - Latija piebalsoja, viņas acis priekā mirdzēja.

Eila redzēja, ka Ridags pieliecas tuvāk, lai aplūkotu mazo zvērēnu. Zēns pastiepa roku, kucēns to paostīja un nolaizīja. Ridaga smaids lie­cināja par neviltotu prieku.

-     Eila, kur tu dabūji mazo vilcēnu? - puisēns ar zīmēm vaicāja.

-    Tas ir garš stāsts, - Eila rādīja pretim, - pastāstīšu vēlāk. - Viņa veikli novilka silto jaku. Nezija to paņēma un pasniedza viņai karstas tējas krūzīti. Jaunā sieviete pateicīgi pasmaidīja un iedzēra malciņu.

-     Nav svarīgi, kur viņa to dabūja. Ko viņa ar to darīs? - Frabeks in­teresējās. Eila zināja, ka vīrietis ir apguvis zīmju valodu, kaut arī pats apgalvoja, ka neprotot. Viņš ļoti labi bija apjautis Ridaga teikto. Eila pagriezās pret Frabeku.

-    Vai zini, Frabek? Es grasos par vilcēnu rūpēties. - Eilai to pasakot, viņas acis izaicinoši iespīdējās. - Es nogalināju viņa māti, - viņa rādīja melnās vilcenes virzienā, - un tāpēc rūpēšos par viņas bērnu.

-     Tas nav bērns, bet gan vilks! Tas ir zvērs, kas var savainot cilvē­kus, - Frabeks atbildēja. Eila reti kad bija ieņēmusi tik noteiktu stāju attiecībā pret šo vīrieti vai jebkuru citu apmetnes iemītnieku, un Fra­beks bija atklājis, ka jaunā sieviete, lai izvairītos no konflikta vai arī kad viņš bija gana nejauks, nenozīmīgās lietās bieži vien piekāpjas. Viņš nebija cerējis saņemt tādu tiešu pretestību, un viņam tas nemaz nepatika, it īpaši jau tāpēc, ka varēja nojaust - lietas nevirzīsies viņam vēlamajā gultnē.