Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ļaudis, kas sāka sapulcēties pie Mamuta pavarda un kļuva par strīda aculieciniekiem, nervozi smaidīja un centās tam nepievērst uzmanību. Paskatījies apkārt, Jondalars pamanīja, ka vairāki cilvēki smaida un savā starpā sarunājas, bet uz visu pārējo fona īpaši izcēlās viens tumšādains vīrietis ar spīdošām acīm. Vai gadījumā viņa platajā smaidā nebija ma­nāma augstprātība?

-     Tev taisnība, Eila. Es tev neesmu vajadzīgs, vai ne? Neesmu tev nekam vajadzīgs, - Jondalars ātrumā izspļāva, tad, ieraudzījis, ka tuvojas Taluts, pajautāja: - Talut, vai tev nebūtu iebildumu, ja es pārceltos pie ēdienu gatavošanas pavarda? Centīšos nevienam nemaisīties pa kājām.

-     Nē, protams, man nav iebildumu, bet…

-     Paldies, tad jau labi, - Zelandoni vīrietis noteica un pagrāba savu guļamādu un mantas no gultas, kurā bija gulējis kopā ar Eilu.

Eila šķita galīgi satriekta un nejutās savā ādā, domājot, ka Jondalars patiešām nevēlas gulēt viņai blakus. Viņa jau gandrīz vai bija gatava lūgties, lai viņš neaiziet, bet lepnums viņu no tā atturēja. Viņi bija gu­lējuši vienā gultā, bet jau ļoti sen nebija dalījušies Baudas veltē, tāpēc jaunā sieviete bija pārliecināta, ka Jondalars viņu vairs nemīl. Ja jau viņš viņu vairs nemīlēja, tad Eila nelūgsies viņu palikt, kaut ari, iedomājoties par to, jaunās sievietes kuņģis no bailēm un bēdām sarāvās čokurā.

-     Tad jau paņem ari savu pārtikas devu, - viņa sacīja, kad vīrietis stūķēja mugursomā visu savu mantību. Tad, mēģinādama padarīt šķir­šanos ne tik pilnīgu un galīgu, viņa piebilda: - Kaut gan nezinu, kas tev tur gatavos ēst. Tas jau nemaz nav īsts pavards.

-    Kā gan tu domā, kas man gatavoja ēst, kad ceļoju? Vai tā bija Doni? Man nav vajadzīga sieviete, kas par mani rūpētos. Pats māku gatavot ēst! - Un tā viņš aizmetās prom, sagrābies pilnas rokas ar zvērādām, izgāja cauri Lauvas un Lapsas pavardiem un nometa savas guļamādas blakus darbarīku izgatavošanas teritorijai. Vērojot Jondalaru aizejam, Eila nespēja tam noticēt.

Visa mītne zumēja no runām par abu jauniešu šķiršanos. Izdzirdējusi jaunumus, šurp pa koridoru skrēja Dīgija, ari nespēdama tam noticēt. Viņas abas ar māti bija devušās uz Sumbra pavardu, lai klusām apru­nātos, kamēr Eila bija barojusi vilcēnu. Dīgija, kas ari bija pārģērbusies sausās drēbēs, izskatījās saņēmusi sodu un tagad bija apņēmības pilna. Viņām tomēr nevajadzēja palikt laukā tik ilgi gan pašām savas drošības dēļ, gan to uztraukumu dēļ, ko bija sagādājušas pārējiem ļaudīm; taču, būdama vēlreiz tādos pašos apstākļos, Dīgija būtu rīkojusies tieši tāpat. Talija gribēja aprunāties ari ar Eilu, bet saprata, ka tas nav vajadzīgs, īpaši jau pēc tam, kad bija noklausījusies Dīgijas stāstu. Eila bija tei­kusi Dīgijai doties atpakaļ, pirms abas bija sākušas bezjēdzīgo vilcenes midzeņa pēdu dzīšanas pasākumu, turklāt abas bija pieaugušas jaunas sievietes, kas ļoti labi mācēja pašas par sevi parūpēties, bet Talija nekad mūžā nebija bijusi tik ļoti noraizējusies par savu meitu.

Nezija piebakstīja Tronijai; abas sievietes piepildīja šķīvjus ar uz­sildītu ēdienu, aiznesa tos uz Mamuta pavardu un pasniedza Eilai un Dīgijai. Varbūt viss nokārtosies, kad abas būs paēdušas un pastāstījušas savus piedzīvojumus?

Visi bija atturējušies uzdot jautājumus par vilcēnu, kamēr jaunās sie­vietes nebija pārģērbušās siltās drēbēs, paēdušas un arī mazais kucēns aprūpēts. Kaut arī Eila šķita ļoti izsalkusi, tagad viņai bija grūti norīt kādu kumosu. Viņa turpināja skatīties tajā virzienā, kur bija aizgājis Jondalars. Šķiet, ka visi pārējie ļaudis bija sanākuši pie Mamuta pavarda, gaidīdami aizraujošā piedzīvojuma izklāstu, kas tiks stāstīts un vēlreiz pārstāstīts. Par spīti Eilas noskaņojumam, visi alka dzirdēt stāstu, kā Eila atgriezās mājās ar vilka kucēnu.

Dīgija sāka stāstīt par dīvainajiem apstākļiem, kurus abas piedzī­vojušas, ņemot polārlapsas ārā no cilpām. Tagad viņa bija pilnīgi pār­liecināta, ka apgrauztā lapsa bija melnās, novājinātās un izsalkušās vilcenes nedarbs, tā viena pati nespēja nomedīt ne briedi, ne zirgu, ne bizonu un bija mielojusies ar cilpās iekļuvušajām lapsām. Eila mi­nēja, ka, iespējams, melnā vilcene bija sekojusi Dīgijai pa pēdām un ielāgojusi, kur viņa izliek cilpas. Tad Dīgija izstāstīja par Eilas vēlmi iegūt baltos sermuļus, lai kaut ko kādam izgatavotu; šoreiz neesot de­rējusi polārlapsa, bet gan baltie sermuļi.