Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pirms Eila piegāja zirgiem klāt, viņa tomēr pacēla sakaltušus zirgu izkārnījumus, salauza tos un ierīvēja kucēnu ar šķiedrainajiem putek­ļiem. Jaunā sieviete cerēja, ka stepes zirgs labprāt sadraudzēsies ar vēl vienu mazo mednieku, kā ķēve bija to darījusi ar alu lauvu, bet viņa atcerējās, ka Vīnija bija daudz pretimnākošāka Mazulim pēc tam, kad viņš bija izvārtījies viņas izkārnījumos.

Kad Eila pacēla pūkaino kamoliņu Vīnijai pie purna, ķēve sākumā iz­vairījās, bet tās iedzimtā ziņkāre tomēr ņēma virsroku. Viņa piesardzīgi pienāca klāt un pasmaržoja nomierinošo un pazīstamo zirgu smaku, kas bija sajaukusies ar daudz bīstamāko vilka aromātu. Ari Skrējējs bija tikpat ziņkārīgs, tomēr nebija tik piesardzīgs kā viņa mamma. Jaunajam ērzelim bija iedzimtas bailes no vilkiem, tomēr Skrējējs nekad nebija dzīvojis savvaļas zirgu barā un nekad nebija kritis par upuri rūdītam medījošu vilku baram. Zirgs pienāca klāt siltajam, dzīvajam, interesantajam, tomēr nedaudz biedējošajam pūkainajam kamolam, ko Eila bija saņēmusi abās plaukstās, un pastiepās uz priekšu, lai tuvāk to izpētītu.

Pēc tam kad zirgi bija pietiekami apostījuši vilcēnu, lai ar to iepazītos, Eila to nolika zemē, priekšā abiem lielajiem zālēdājiem, un izdzirdēja kādu noelšamies. Paskatījusies uz Mamuta pavarda ieejas pusi, viņa pamanīja tur stāvam Latiju un turam priekškaru. Aiz meitenes mugu­ras bija sapulcējušies vēl vairāki ļaudis: Taluts, Jondalars un citi. Viņi negribēja Eilu traucēt, bet viņus arī mocīja ziņkāre, un ļaudis nespēja pretoties urdošajai interesei pavērot vilcēna un zirgu pirmo tikšanos. Kaut ari vēl maziņš, vilks tomēr bija plēsējs, un zirgi parasti skaitījās viņa ierastais medījums. Bet kāju spērieni un zobi varēja būt briesmīgi ieroči. Bieži vien bija nācies redzēt, kā zirgi bija savainojuši vai pat nogalinājuši pieaugušus, uzbrūkošus vilkus un pavisam mierīgi varēja tikt galā arī ar šo mazo plēsēju.

Zirgi zināja, ka viņiem no mazā mednieka nedraud nekādas bries­mas un ātri vien pārvarēja savu sākotnējo piesardzību. Visi skatītāji pasmaidīja, ieraugot, kā mazais, grīļīgais vilcēns, kas pats nebija neko lielāks par vienu zirga nagu, skatījās augšup uz dīvaino milžu masī- vajām kājām. Vīnija nodūra galvu un ar purnu pabakstīja kucēnu, tad atrāvās atpakaļ un vēlreiz tam piebāza savu vingro degunu. Skrējējs pietuvojās interesantajam kamoliņam no otras puses. Mazā radībiņa pieplaka pie zemes un sarāvās, kad ieraudzīja, kā viņam tuvojas divas milzīgas galvas. No mazā vilcēna skatpunkta, pasauli apdzīvoja vieni vienīgi milži. Cilvēki un pat sieviete, kas bija viņu pabarojusi un no­mierinājusi, bija īsti milži.

Vilcēns nesaskatīja nekādas briesmas no siltās elpas, kas plūda no ieplestajām zirgu nāsīm. Viņa jutīgajai ožai šo zirgu smaka likās pazīs­tama. Ar to bija piesūkušās Eilas drēbes, mantas un arī pati sieviete. Mazais vilcēns nodomāja, ka šie četrkājainie milži arī pieder pie viņa bara, un ar kucēna dedzību izpatikt piebāza savu mazo, melno degunteli pie ķēves siltā un mīkstā purniņa.

- Viņi sasveicinās ar deguniem! - Eila dzirdēja, kā Latija skaļā čukstā iesaucas.

Kad vilcēns sāka laizīt ķēves purnu, kā parasti kucēni sasveicinās ar bara locekļiem, Vīnija ātri pacēla galvu. Bet viņa bija pārāk ieintriģēta, lai ilgi atrautos no izbiedētās, mazās radibiņas, un drīz vien jau pieņēma niecīgā plēsēja glāstošo, silto laizīšanu.

Pēc kāda brīža, kad dzīvnieki bija sapazinušies, Eila atkal paņēma mazo vilcēnu rokās, lai nestu to atpakaļ. Sākotnējā iepazīšanās bija izvērtusies labvēlīga, bet viņa nolēma nepārspīlēt. Vēlāk viņa izvedīs vilcēnu izjādē.

Eila bija ievērojusi Jondalara pārsteigto, maiguma pilno sejas izteiksmi, kad dzīvnieki satikās. Šī sejas izteiksme reiz viņai bija tik pazīstama, tā viņai sagādāja neizsakāmu prieku. Varbūt tagad viņš atkal gribēs pārcel­ties atpakaļ pie Mamuta pavarda, kad visu būs apdomājis? Bet, Eilai ejot iekšā un uzsmaidot viņam savu lielo un skaisto smaidu, Jondalars novērsa seju, nolaida acis un ātri sekoja Talutam pie ēdienu gatavošanas pavarda. Priekam izgaistot, Eila nodūra galvu, atgriezās smeldzošā smaguma sajūta, un sieviete bija pārliecināta, ka viņa Jondalaram vairs nepatīk.

Nekas nebija tālāk no patiesības. Jondalars nožēloja, ka bija rīkojies tik pārsteidzīgi, kaunējās par to, ka bija uzvedies kā puika, un bija pārliecināts, ka pēc tādas pēkšņas aiziešanas vairs nav vēlams. Jaunais Zelandoni vīrietis nedomāja, ka Eilas smaids ir veltīts tieši viņam. Viņš uzskatīja, ka tas ir sekmīgās dzīvnieku sapazlstināšanas rezultāts, bet šis smaids izraisīja viņā tādas mīlas mokas un alkas, ka vīrietis nespēja ilgāk atrasties viņai blakus.