Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Raneks redzēja, kā Eilas acis seko lielā, blondā vīrieša aizejošajai mugurai. Viņš nesaprata, cik ilga būs viņu šķiršanās un kādas tai būs sekas. Kaut arī tumšādainais vīrietis baidījās lolot jebkādas cerības, viņš tomēr nodomāja, ka Jondalara prombūtne varētu palielināt viņa izredzes iegūt Eilu. Ranekam bija nojauta, ka tieši viņš ir daļējs šo abu jauniešu šķiršanās iemesls, bet puisis juta, ka abu problēmām ir arī daudz dziļākas saknes. Viņš nebija slēpis savu interesi par Eilu, un ne­viens no abiem nebija norādījis, ka tā ir pilnīgi nevietā. Jondalars nebija viņam skaidri pateicis par saviem nopietnajiem nodomiem dzīvot kopā ar Eilu; Zelandoni vīrietis vienkārši bija izturējies noraidoši, ar apspies­tām dusmām. Kaut ari Eila nebija neko darījusi, lai viņu pamudinātu, viņa nebija arī tumšādaino vīrieti strikti atraidījusi.

Iā bija taisnība, ka Eilai patika Raneka sabiedrība. Viņa nesaprata, kas Jondalaram lika būt tik atturīgam, bet droši zināja, ka kaut ko bija izdarījusi nepareizi. Raneka uzmanības izrādīšana un pastāvīgā klāt­būtne lika viņai saprast, ka viņas uzvedība nav bijusi pareiza.

Latija stāvēja blakus Eilai, meitenes acis mirdzēja priekā un interesē par mazo kucēnu, kas atradās jaunās sievietes rokās. Raneks viņām pievienojās.

-     Eila, tas nu gan bija skats, ko nekad neaizmirsīšu, - Raneks sacīja. - Kā tas mazulis pieskārās milzīgā zirga purnam! Tas nu gan ir viens sīks un drosmīgs vilcēns!

Paskatījusies uz tumšādaino vīrieti, Eila pasmaidīja, iepriecināta par viņa uzslavu, it kā mazais zvēriņš būtu bijis viņas pašas bērns. - Sā­kumā Vilks bija nobijies. Zirgi ir daudz lielāki par viņu. Priecājos, ka dzīvnieki tik ātri sadraudzējās.

-     Vai tā tu viņu sauksi? Par Vilku? - Latija jautāja.

-    Neesmu vēl par to domājusi. Tomēr šķiet, ka tas vārds viņam tīri labi piestāv.

-    Arī es nevaru iedomāties citu vēl atbilstošāku, - Raneks viņai pie­balsoja.

-     Vilk, ko tu pats par to saki? - Eila jautāja, paceldama mazuli un skatīdamās uz viņu. Kucēns sparīgi pieplaka viņai klāt un nolaizīja seju. Visi pasmaidīja.

-     Šķiet, ka viņam šis vārds patīk, - Latija atzina.

-      Eila, tu patiešām pazīsti dzīvniekus, - Raneks apgalvoja, tad ar jautājošu skatienu piebilda: - Tomēr es gribētu tev kaut ko pavaicāt. Kā tu zināji, ka zirgi viņam nenodarīs pāri? Vilku bari medī zirgus, un esmu redzējis, kā zirgi nogalina vilkus. Šie dzīvnieki ir nāvīgi ienaidnieki.

Eila kādu brīdi apdomājās. - Neesmu pārliecināta. Es vienkārši to zināju. Varbūt Mazuļa dēļ? Arī alu lauvas nogalina zirgus, bet vajadzēja redzēt, kā Vīnija ar viņu spēlējās, kad Mazulis bija vēl pavisam maziņš. Viņa bija tik aizbildnieciska kā īsta mamma vai vismaz tante. Vīnija zināja, ka vilka kucēns nevar viņai nodarīt pāri, un, šķiet, ari Skrējējs to sajuta. Manuprāt, ja vairāki dzīvnieki jau no bērna kājas būtu auguši kopā, tie varētu būt draugi, arī cilvēku draugi.

-     Vai tāpēc Vīnija un Skrējējs ir tavi draugi? - Latija pajautāja.

-    Jā, tā man šķiet. Mums ir bijis gana laika citam pie cita pierast. Arī Vilkam ir vajadzīgs laiks.

-    Vai tu domā, ka viņš varētu pierast arī pie manis? - Latija ar ilgām pajautāja. Eila pasmaidīja, ļoti labi šīs jūtas pazīdama.

-     Ņem, - jaunā sieviete sacīja, dodama meitenei kucēnu. - Paturi viņu.

Latija apskāva rokās nonākušo silto im izvairīgo kustonīti, tad pie­spieda savu vaigu pie mīkstā, pūkainā kažociņa. Vilks nolaizīja meitenei seju, iekļaudams arī viņu savā barā.

-     Šķiet, ka es viņam patīku, - Latija sacīja. - Viņš tikko man iedeva buču!

Eila pasmaidīja par meitenes prieka pilno sajūsmu. Jaunā sieviete zināja, ka vilka kucēni visiem izrāda tādu draudzību; cilvēkiem šāda uzmanības pierādīšana šķiet neatvairāma tāpat kā pieaugušiem vilkiem. Tikai tad, kad vilki kļūst pieauguši, tie kļūst piesardzīgi, izvairīgi un aizdomīgi pret visiem svešiniekiem.

Kamēr Latija turēja rokās vilcēnu, Eila to ziņkārīgi nopētīja. Vilka kažoks vēl joprojām nebija pieņēmis tumši pelēko krāsu, tam vēl bija mazuļa pūka. Tikai vēlāk kažokam parādīsies tumšākas un gaišākas joslas - tas iegūs tipiskas pieauguša vilka krāsas, ja tā vispār notiks. Vilcēna mammai bija īsti melns kažoks, daudz tumšāks nekā ronim, un Eilai ļoti interesēja, kādā krāsā būs Vilka spalva.

Izdzirdējuši Krouzijas kliedzienus, visi pagrieza galvu.

-    Tavi solījumi ir plika graša vērti! Tu apsolīji man izrādīt cieņu! Tu solīji, ka allaž būšu vēlama pie tava pavarda, lai kas ari notiktu!

-     Es zinu, ko solīju. Tev nav tas man jāatgādina! - Frabeks kliedza pretim.

Ķīviņš nebija negaidīts. Garā ziema bija sagādājusi iespēju taisīt da­žādas lietas un labot, grebt un aust, pārstāstīt notikumus, spēlēt spēles un mūzikas instrumentus, kavēt laiku ar dažādām izklaidēm, kādas vien tik bija izdomātas. Bet, garajam, aukstajam gadalaikam tuvojoties beigām, šis bija īstais laiks, lai ciešā kopdzīve izraisītu raksturu nesa­skaņas. Frabekam un Krouzijai bija izveidojušās tik saspīlētas attiecības, ka vairums ļaužu nojauta - konflikts būs neizbēgams.