Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Vai tad tev šķiet, ka līšana vilka midzenī nav bīstama? - Talija jautāja.

-    Tur nebija nekā bīstama. Tas bija vientuļa vilka midzenis, un vilcene jau bija mirusi. Es tikai devos sameklēt viņas bērnus.

-     Var jau būt, bet vai tiešām vajadzēja palikt tik ilgi laukā un dzīt vilkam pēdas? Kad jūs atgriezāties, bija jau gandrīz pilnīgi tumšs, - Ta­lija piebilda.

Jondalars bija teicis to pašu. - Bet es zināju, ka melnajai vilcenei ir bērniņi, viņa bija zīdītāja. Bērni bez mammas aizietu bojā, - Eila skaidroja, kaut arī jau vienreiz bija to teikusi, un domāja, ka visiem tas jau tāpat ir skaidrs.

-     Tātad vilka dēļ tu apdraudēji pati savu dzīvību? - Talija jautāja un, kaut arī skaļi to nepateica, pie sevis nodomāja: "Arī Dīgijas." - Pēc tam kad melnā vilcene bija tev uzbrukusi, bija pavisam liels neprāts turpināt viņu izsekot tikai tādēļ, lai atgūtu vienu balto sermuli. Tev vajadzēja ļaut viņai iet.

-    Es tev nepiekrītu, Talij, - iejaucās Taluts. Visi pagriezās pret vadoni. - Apkārtnē klīda izsalcis vilks, tas pats, kurš jau bija izsekojis Dīgiju, kad viņa lika lamatas. Kurš gan tagad var apgalvot, ka tas atkal nebūtu viņu izsekojis? Laiks kļūst siltāks, bērni arvien biežāk spēlējas laukā. Ja tam vilkam būtu patiešām liels izmisums, viņš būtu varējis uzbrukt kādam bērnam, un mēs nebūtu to gaidījuši. Tagad mēs zinām, ka vilks ir beigts. Tā ir labāk.

Ļaudis, piekrītot vadonim, māja ar galvu, bet Taliju tik viegli nevarēja apklusināt. - Varbūt ir labāk, ka vilks ir pagalam, bet tu taču piekritīsi, ka nebija jāpaliek laukā tik ilgi, lai meklētu vilcenes bērnus? Un tagad, kad Eila ir atradusi vilcenes kucēnu, ko mēs ar to iesāksim?

-     Man šķiet, ka Eila rīkojās pareizi, sekojot vilkam un to nogalinot, bet žēl, ka bija jānogalina māte zīdītāja. Visām mātēm ir tiesības uz­audzināt savus bērnus, pat vilkumātēm. Bet vai zini, Talij? Vēl vairāk, tās nemaz nebija tik nevajadzīgas pūles, ka Eila un Dīgija izsekoja vilcenes pēdām līdz viņas migai. Viņas izdarīja ko vairāk par kucēna atrašanu. Tā kā viņas atrada tikai vienu pēdu pāri, tad mēs tagad zinām, ka apkārtnē vairs neklīst neviens izsalcis vilks. Un, ja Mātes vārdā Eila pažēloja vilcenes mazuli, es tajā neredzu nekādu ļaunumu. Tas taču ir tikai maziņš vilcēns.

-    Tagad tas ir tikai maziņš kucēns, bet tas jau tāds ilgi nepaliks. Ko mēs darīsim, kad pa mūsu māju klīdis pieaudzis vilks? Kā tu vari zināt, ka tad viņš neuzbruks bērniem? - Frabeka jautāja. - Pie mūsu pavarda drīz pasaulē nāks mazulis.

-    Ņemot vērā Eilas spējas saprasties ar dzīvniekiem, es uzskatu, ka viņa mācēs to atturēt no uzbrukšanas cilvēkiem. Un vēl vairāk - tagad runāšu kā Lauvas apmetnes vadonis - ja būs kaut viens mājiens, ka vilks kādu varētu savainot, - Taluts zīmīgi paskatījās uz Eilu, - es to nogalināšu. Eila, vai tu tam piekriti?

Visu acis pievērsās Eilai. Sākumā viņa nosarka un sastomījās, bet tad pateica tieši to, ko tobrīd domāja. - Es nevaru pilnīgi droši apgalvot, ka šis kucēns, kad būs pieaudzis, nevienu nesavainos. Es pat nevaru zināt, vai viņš šeit paliks. Es no maza kumeliņa uzaudzināju lielu ķēvi. Viņa uz kādu laiku bija devusies līdzi zirgu baram, kur viņai bija ērzelis, bet vēlāk atkal atgriezās pie manis. Vēl esmu uzaudzinājusi alu lauvu, līdz viņš kļuva pavisam pieaudzis. Vīnija Mazulim bija kā mamma, kad viņš vēl bija mazs, un viņi abi sadraudzējās. Kaut ari alu lauvas medī zirgus un Mazulis arī tikpat viegli varēja savainot mani, viņš neapdraudēja ne mani, ne Vīniju. Es viņu allaž uzskatīju par savu bērnu. Kad Mazulis aizgāja, lai sameklētu sev draudzeni, viņš neatgriezās, nepalika alā, bet mani apciemoja, un dažkārt mēs viņu satikām stepē. Viņš nekad neapdraudēja ne Vīniju, ne Skrējēju, ne mani pat pēc tam, kad bija atradis sev draudzeni un izveidojis pats savu baru. Mazulis uzbruka diviem vīriem, kas bija iegājuši viņa alā; vienu viņš nogalināja, bet, kad liku viņam iet prom un atstāt Jondalaru un viņa brāli mierā, viņš paklausīja. Gan alu lauva, gan vilks - abi ir gaļēdāji. Esmu dzīvojusi kopā ar alu lauvu un vērojusi vilkus. Nedomāju, ka vilks, kurš uzaudzis cilvēku apmetnē, jel kādreiz darīs tiem pāri, bet piekrītu: ja kaut reizi radīsies kaut jel mazākais drauds, ka kāds bērns vai cilvēks varētu būt apdraudēts, - jaunā sieviete vairākreiz norija siekalas, - es, Eila no Mamutu cilts, pati viņu nogalināšu.

Nākamajā rītā Eila nolēma iepazīstināt vilcēnu ar Vīniju un Skrē­jēju, lai zirgi varētu pierast pie viņa smakas un nebūtu vairs nekādas nevajadzīgas nervozēšanas. Pabarojusi mazuli, viņa to paņēma rokās un aiznesa uz piebūvi pie zirgiem. Jaunajai sievietei nemanot, vairāki ļaudis bija redzējuši, kā viņa aiziet.