Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tagad tu saki, ka gribi, lai es dodos prom. Esmu māte, un man nav, kur iet, un tu gribi, lai es aizeju. Vai tā tu turi savu solījumu?

Vārdu kauja skanēja pa visu koridoru un drīz vien pilnā sparā turpi­nājās pie Mamuta pavarda. Vilka kucēns, nobijies no trokšņa un kņa­das, izķepurojās no Latijas rokām un prom bija, pirms meitene paspēja saskatīt, uz kuru pusi tas devies.

-     Es savus solījumus turu, - Frabeks sacīja. - Tu mani nepareizi sa­prati. Es gribēju teikt… - Vīrietis bija devis solījumu, bet toreiz viņš vēl nezināja, kāda būs dzīve kopā ar veco raganu. Kaut viņš varētu dzīvot kopā tikai ar Fraliju un viņam nebūtu jāpiecieš viņas māte, Frabeks prātoja, cenzdamies izdomāt, kā tikt ārā no tā strupceļa, kur Krouzija bija viņu iedzinusi.

-     Es gribēju teikt… - Pamanījis Eilu, viņš skatījās jaunajai sievietei tieši virsū. - Mums nepieciešama lielāka telpa. Dzērves pavards mums ir par mazu. Un ko mēs darīsim tad, kad piedzims bērns? Šķiet, ka pie šī pavarda ir varen daudz vietas, tās pietiek pat dzīvniekiem!

-     Tas nav dzīvnieku dēļ. Mamuta pavards jau tāds bija, vēl pirms Eila šeit ieradās, - Raneks metās aizstāvēt jauno sievieti.

-     Visi apmetnes ļaudis sanāk šeit kopā, tam ir jābūt lielākam. Pat tad vietas ir par maz. Tu nevari dzīvot pie tik liela pavarda.

-    Vai tad es prasīju tik lielu? Es tikai sacīju, ka mūsējais ir par mazu. Kāpēc gan Lauvas apmetnei jāizbrīvē vieta dzīvniekiem, nevis cilvēkiem?

Sāka sanākt ļaudis, lai redzētu, kas te notiek. - Tu nedrīksti pretendēt uz Mamuta pavarda teritoriju, - ierunājās Dīgija, atbrīvodama vietu vecajam šamanim, kas iznāca priekšā. - Mamut, pasaki to viņam.

-     Neviens nav izbrīvējis nekādu speciālu vietu vilkam. Kucēns gul grozā, Eilai pie gultas, - Mamuts sāka runāt pieklājīgā tonī. - Tu ap­galvo, ka Eilai pieder vesels pavards, bet viņai ir tikai neliels pleķītis, ko viņa var saukt par savējo. Ļaudis šeit sanāk kopā, vai te notiek kāda ceremonija vai ne, īpaši jau bērni. Pie šī pavarda vienmēr kāds atrodas, dažreiz arī Fralija un viņas bērni.

-     Esmu jau Fralijai sacījis, ka man nepatīk, ka viņa tik daudz laika pavada šeit, bet viņa apgalvo, ka vajag vairāk vietas, kur izklāt savu darbu. Fralijai nebūtu jānāk šeit strādāt, ja pie mūsu pavarda būtu vairāk vietas.

Fralija nosarka un devās atpakaļ pie Dzērves pavarda. Tā viņa bija sacījusi Frabekam, bet tā nebija gluži taisnība. Ari viņai patika pavadīt laiku pie Mamuta pavarda jaukās sabiedrības dēļ, un Eilas padoms bija viņai palīdzējis pārdzīvot sarežģīto grūtniecību. Tagad Fralija saprata, ka viņa vairs nevarēs šeit nākt.

-      Es jau nerunāju par vilku, - Frabeks turpināja kašķēties, - man jau neviens neprasīja, vai vēlos dzīvot vienā miteklī ar dzīvnieku. Tikai tāpēc, ka viens cilvēks grib šeit savākt visādus zvērus, es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu ar tiem dzīvot kopā. Es neesmu dzīvnieks un neesmu ar tādiem kopā uzaudzis, bet šie dzīvnieki izrādās svarīgāki par cilvēkiem. Visa apmetne būvē atsevišķu piebūvi zirgiem, bet mums jāsaspiežas pie paša mazākā pavarda!

Sacēlās pamatīgs troksnis, visi reizē kaut ko bļāva, cenzdamies, lai viņus sadzirdētu.

-    Ko tu ar to gribēji sacīt - "mazākais pavards visā būdā"? - Torneks aizsvilās. - Mums nemaz nav vairāk vietas kā tev, varbūt pat vēl mazāk, un pie mūsu pavarda ir tieši tikpat cilvēku!

-    Tā tas ir, - Tronija piebalsoja. Arī Manuvs enerģiski māja ar galvu, piekrizdams šiem vārdiem.

-     Nevienam nav pietiekami daudz vietas, - Raneks atzina.

-     Viņam taisnība! - Tronija atkal enerģiski piekrita. - Manuprāt, pat Lauvas pavards ir mazāks par jūsējo, Frabek, un tur ir vēl vairāk cilvēku, vairāk pieaugušo. Viņi nu gan ir patiešām saspiesti. Varbūt viņiem va­jadzētu pievienot kādu daļu no ēdiena gatavošanas pavarda teritorijas? Ja kāds pavards ir to pelnījis, tad tas noteikti ir Lauvas pavards.

-     Bet Lauvas pavards nemaz neprasa vairāk vietas, - Nezija centās iebilst.

Eila skatījās te uz vienu, te uz otru, nespēdama saprast, kā visa apmetne pēkšņi tikusi ievilkta skaļā strīdā, bet jaunā sieviete sajuta, ka daļēji tā ir viņas vaina.

Visai kņadai pa vidu pēkšņi atskanēja skaļš un grandošs rēciens, kas apklusināja ikvienu. Ar valdonīgu pārliecību visiem pa vidu bija nostājies Taluts. Vadoņa kājas bija ieplestas un labajā rokā atradās no­slēpumaini izgreznotais, garais, taisnais mamuta kaula miets. Viņam pievienojās Talija, atbalstīdama brāli ar savu klātbūtni un autoritāti. Eilu šis iespaidīgais pāris nobiedēja.

-     Esmu atnesis Runas vāli, - Taluts paziņoja, paceldams mietu un pakratīdams to, lai pastiprinātu teikto. - Mēs šo problēmu apspriedīsim miera ceļā un atrisināsim taisnīgi.

-    Mātes vārdā lūdzu neizrādīt necieņu Runas vālei! - Talija iesaucās. - Kurš runās pirmais?

-    Man šķiet, ka Frabekam jārunā pirmajam, - Raneks sacīja. - Viņam ir samilzusi problēma.