Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Dīgija nekustēdamās no mugurpuses vēroja Eilu, cenzdamās ieraudzīt to pašu, ko redzēja Eila. Beidzot viņa pamanīja kustību un tad ieraudzīja vairākus mazus, baltus zvēriņus, kas līkumotā gaitā virzījās uz viņu pusi. Zvēriņi skrēja ar pārsteidzošu ātrumu, kaut ari tiem bija jārāpjas pāri kritalām, jākāpelē augšā un lejā pa kokiem, jālaužas cauri krūmiem, jāizbrien cauri un jāapskrien apkārt bedrēm un plaisām un vēl piedevām jāaprij viss, ko tie savā ceļā atrada. Dīgija nekad agrāk nebija redzē­jusi mazos, rijīgos gaļēdājus, tāpēc tagad ar sajūsmu tos vēroja. Ik pa brīdim tie paslējās uz pakaļkājām; spīdīgās, melnās ačteles modri vēroja apkārtni, ausis kāri tvēra katru skaņu, bet oža tos nemaldīgi vilināja pie nelaimīgā medījuma.

Postošā mazo sermuļu orda sakļāvās kopā, izlocīdamās cauri strup- astu un peļu alām, palīzdama zem koku saknēm, meklējot ziemas miegā guļošas vardes un tritonus un mezdamās pakaļ maziem putnēniem, kas bija pārāk nosaluši un izsalkuši, lai spētu palidot. Zvēru galviņas šaudījās uz visām pusēm, mazās, melnās acu krellītes dedzīgi kvēloja, tie ar nāvīgu precizitāti uzklupa sava medījuma smadzenēm, pārkoda skaustu un jūga vēnu. Uzbrūkot bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu­miem, sermuļi bija visprasmīgākie un asinskārākie slepkavas no visas dzīvnieku pasaules, un Dīgija ļoti nopriecājās, ka tie ir tik mazi. Sermu­ļiem nebija nekāda pamatota iemesla pārējo dzīvnieku slepkavnieciskai iznīcināšanai, vienīgi alkas nogalināt - kā arī nepārtraukti aktīvajiem zvēriņu ķermeņiem bija nepieciešams atrasties mūžīgā kustībā, kā daba bija to nolēmusi.

Sermuļus piesaistīja ceptās gaļas šķēle, un bez svārstīšanās tie mek­lēja īsāko ceļu pie tās. Pēkšņi sākās apjukums - pāri rijīgo sermuļu galvām sāka birt akmeņi, daži tika notriekti zemē, un gaisā uzvirmoja viņu nekļūdīgi spēcīgā smaka. Dīgija bija tik ļoti aizrāvusies ar zvēriņu vērošanu, ka bija palaidusi garām jaunās mednieces rūpīgos sagatavo­šanās darbus un veiklo akmeņu izmešanu.

Tad pēkšņi no nekurienes starp baltajiem sermuļiem uzradās liels, melns dzīvnieks, Eila bija pārsteigta, izdzirdot draudīgu rūcienu. Ari vilks bija devies pēc bizona šķēles, bet to aizturēja divi drosmīgi un bezbailīgi sermuļi. Atkāpies tikai nedaudz, melnais plēsējs saprata, kurš sermulis tikko bija padarīts nekaitīgs, un gaļas šķēles vietā paķēra beigto zvēriņu.

Bet Eila negrasījās ļaut melnajam vilkam nozagt viņas sermuli; viņa bija pielikusi pārāk lielas pūles, lai to nomedītu. Tas bija viņas medī­jums, un viņai to vajadzēja baltajai tunikai. Kad vilks jau cilpoja prom ar mazo, balto sermuli zobos, medniece devās tam pakaļ. Ari vilki ir gaļēdāji. Kad Eila vientulībā bija trenējusies medīšanā ar lingu, viņa bija tos pētījusi tikpat cītīgi kā sermuļus. Viņa izprata ari vilku uzvedību. Skrienot pakaļ vilkam, viņa paķēra kādu nolūzušu zaru. Sastopoties ar mērķtiecīgu uzbrukumu, vientuļais vilks varētu pamest sermuli.

Ja tur būtu bijis vesels bars, kaut vai tikai divi vilki, viņa nekad nebūtu mēģinājusi tik pārgalvīgi tiem uzbrukt, bet, kad melnais vilks apstājās, lai stingrāk saņemtu sermuli zobos, Eila, pacēlusi zaru, lai izdarītu spēcīgu triecienu, metās tam virsū. Viņa nedomāja par zaru kā par ieroci, jaunās mednieces mērķis bija vilku aizbaidīt, lai tas iz­bīlī izlaistu no zobiem mazo, pūkaino zvēriņu. Bet šoreiz izrādījās, ka izbīties nācās Eilai pašai. Nometis sermuli sev pie kājām, ar draudīgu un biedējošu rūcienu vilks metās viņai virsū.

Jaunās sievietes acumirklīga reakcija bija mest tam ar zaru, lai aiz­sargātos un atturētu uzbrūkošo vilku, bet viņas asais prāts sacīja: skrien! Bet, kad Eila koku pilnajā jaunaudzē atvēzējās ar sasalušo un trauslo zaru, tas sašķīda pret koku. Viņai rokā palika sapuvis stumbenis, bet tā asais gals tika ietrieks vilkam purnā. Pagaidām tas bija pietiekami, lai plēsēju uz brīdi atturētu. Arī vilks bija iebiedēts un nemaz vairs tik ļoti nealka viņai uzbrukt. Apstājies, lai paceltu zobos beigto sermuli, plēsējs izskrēja no kokiem apaugušās gravas.

Eila bija pārbijusies, dusmīga un pārskaitusies. Viņa nedrīkstēja pie­ļaut, ka sermulis tik viegli tiek nozagts. Medniece vēlreiz metās pakaļ vilkam.

-     Ļauj tam iet! - Dīgija sauca. - Te jau būs gana! Lai taču vilks to patur.

Bet Eila to nedzirdēja, viņa tam nepievērsa uzmanību. Vilks devās uz atklātu teritoriju, un Eila metās viņam cieši pa pēdām. Sniegdamās pēc akmens, viņa atklāja, ka maisiņā palikuši tikai divi vien, tomēr viņa skrēja vilkam pakaļ. Kaut arī jaunā sieviete sagaidīja, ka milzīgais plēsējs drīz vien no viņas atrausies, viņai bija vēl vienu reizi jāmēģina to apturēt. Ielikusi akmeni lingā, medniece to izmeta skrienošajam zvē­ram pa pēdām. Otrais akmens, kas acumirklī lidoja pakaļ pirmajam, piebeidza to, ko bija iesācis pirmais. Abi bija trāpījuši mērķī.