Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Izcili! - Dīgija atviegloti nopūtās. - Man bija vajadzīgas vismaz divas lapsādas. Atraisījusi sasalušo lapsu no cilpas un sasējusi to kopā ar pirmo, Dīgija tās pārmeta pār koka zaru. Tagad viņa jutās daudz atvieglotāka, ka noķērusi divas lapsas. - Man gribas ēst. Apstāsimies šeit un kaut ko iekodīsim, labi?

-    Kad tu tā saki, tad arī man sāk gribēties ēst.

Viņas atradās gravā, kas bija apaugusi ar retiem kokiem, tie gan vairāk līdzinājās krūmiem, nevis kokiem; gravu bija izveidojis strautiņš, kas izlauzies cauri biezajam lesa slānim. Garās, bargās ziemas pēdējās dienās mazajā ielejā bija jūtams drūms un paguris izsīkums. Šī bija panīkusi vieta, kur dominēja balta, melna un garlaicīgi pelēka krāsa. Sniega kārta, kurā krūmāji vietām bija izlauzušies virspusē, bija sen uzsnigusi un cieta, tajā bija redzamas daudzu zvēru pēdas; tā izskatījās veca un netīra. Nolūzuši zari vēstīja par vētras, sniega un izsalkušu zvēru postījumiem. Vītoli un alkšņi bija cieši pieplakuši pie zemes un no bargās ziemas sekām tagad gulēja garšļaukus. Daži panīkuši bērziņi bija saglabājuši savu stalto stāju un tagad vējā grabināja kailos zarus, kuri sitās kopā un radīja nepatīkamu troksni, it kā tie kliegtu pēc atbilstošas zaļas lapu rotas. Pat skuju koki bija zaudējuši krāsu. Līkas priedes, kuru mizu vietām klāja pelēku ķērpju ielāpi, bija izbalējušas, garās lapegles bija tumšā krāsā un salīkušas no smagās sniega nastas.

Uz vienas lēzenas nogāzes bija saglabājušās sniega kupenas, no ku­rām rēgojās garas niedres ar asiem dzelkšņiem - tagad tie bija sausi, pārkokojušies ložņaugu stumbri, kas pagājušajā vasarā bija šeit ieau­guši, lai apgūtu jaunu teritoriju. Eila šo vietu paturēja prātā ne jau kā neizejamu biezokni ar asiem dzelkšņiem, bet gan kā vietu, kur meklēt ogas un attiecīgajā gadalaikā arī ārstniecības augu lapas. Jaunā sie­viete redzēja ko vairāk par drūmo, neinteresanto ainavu, kas atņēma visas cerības; apkārtne izskatījās daudzsološa, īpaši jau tad, ja uzspīdēja saule.

Abas sievietes sarausa sniega kaudzes un izveidoja sev sēdvietu tajā vietā, kur vasarā atrastos mazās upītes krastmala. Atvērusi plecu somu, Dīgija izņēma līdzi paņemto ceļamaizi un arī tik svarīgo ūdeni. Atvērusi bērza cibiņu, Dīgija iedeva Eilai kompakto ceļojuma maizi - barojošu žāvētu augļu un gaļas maisījumu, kuram bija pievienoti enerģijai tik nepieciešamie tauki, - tā bija izveidota apaļa plāceņa formā.

-    Māte vakar pagatavoja savus tvaicētos kukulīšus ar priežu sēklām un iedeva man vienu līdzi, - Dīgija paziņoja, atvērdama citu paciņu un nolauzdama arī Eilai gabalu. Eila bija tos ļoti iemīļojusi.

-     Man būs jāpajautā Talijai recepte, kā tos pagatavot, - Eila sacīja, nokozdama gabaliņu, pirms attina Nezijas doto cepeti un nolika kat­rai priekšā pa šķēlei. - Mums šeit sanācis brangs mielasts. Vienīgi vēl noderētu kādi svaigi zaļumi.

-     Tad jau būtu pati pilnība. Nevaru sagaidīt pavasara atnākšanu. Pēc Pretestības salaušanas svētkiem kļūst arvien grūtāk to sagaidīt, - Dīgija atbildēja.

Eila bija sajūsmā par šo draudzīgo pikniku, kurā piedalījās viņa pati un draudzene, un, sēžot šaurajā gravā, kur nepūta asie vēji, jaunajai sievietei kļuva pat silti. Atraisījusi aukliņu pie kakla, viņa nogrūda ka­puci un apsēja ap galvu lingu. Aizvērusi acis, viņa pagrieza seju pret sauli. Aiz nolaistajiem plakstiņiem uz sarkana fona viņa saskatīja apa­ļas, žilbinošas lodes atspīdumu un izjuta patīkamu siltumu. Kad Eila atkal atvēra acis, viņai likās, ka redz visu ar daudz lielāku skaidrību.

-    Vai ļaudis Pretestības salaušanas svētkos allaž cīkstas? - Eila jau­tāja. - Nekad agrāk nebiju redzējusi ļaudis cīkstamies, nepakustinot kājas.

-    Jā, tā godina…

-     Paskat, Dīgij! Pavasaris! - Eila pārtrauca savu draudzeni, pielēca kājās un pieskrēja pie blakus esošā vītolu krūma. Kad arī otra sieviete pienāca klāt, Eila parādīja uz tievā zariņa spilgti zaļu pumpura aizmetni, tas bija izlauzies par agru, lai izdzīvotu. Apbrīnodamas pavasara vēst­nesi, sievietes viena otrai uzsmaidīja par šo atklājumu, it kā pašas būtu izdomājušas pavasari.

Cilpa joprojām karājās netālu no vītola. Eila to pacēla. - Man šķiet, ka šis ir labs medīšanas paņēmiens. Dzīvnieki nav jāmeklē. Vienkārši uztaisi cilpu un vēlāk nāc un pārbaudi to. Kā tu to taisi un kā zini, ka tajā ieķersies lapsa?

-     To nav grūti uztaisīt. Tu jau zini, ka cīpslas kļūst cietas, ja tās izmērcē un pēc tam izžāvē, tāpat kā āda, kura nav apstrādāta.

Eila pamāja.