Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Izmēģinājis Vimezs piekrītot pamāja. - Jā, bet šis pavediena vilcējs nu gan ir viena laba lieta!

Ikviens apmetnes iemītnieks izmēģināja jauno darbarīku un tam piekrita. Šūšana bija kļuvusi daudz vieglāka, ja pavediens vilkās līdzi adatai, nekā iepriekš, kad to atsevišķi nācās grūst cauri katram cau­rumam.

Pacēlis mazo šūšanas piederumu, Taluts to izpētīja no visām pusēm, piedevām sajūsmināti mādams ar galvu. Gara, slaida adata, kurai viens gals bija ass, bet otrā atradās mazs caurumiņš, bija izgudrojums, kura lietderība jau pašā sākumā tika nekavējoties novērtēta. Vadonis brī­nījās, kāpēc jau agrāk nevienam tas nebija ienācis prātā. Tas bija tik vienkāršs un pats par sevi saprotams izgudrojums, un tajā pašā laikā ļoti noderīgs.

=22 =

Divu zirgu kāju pāri unisonā dipināja pa cieto zemi. Eila zemu nolie­cās pār ķēves skaustu, samiegusi acis vējā, kas pātagoja seju. Viņa jāja pavisam viegli, sievietes ceļgalu un gūžu muskuļi savstarpēji perfekti mijiedarbojās ar spēcīgajiem, saspringtajiem auļojošās ķēves musku­ļiem. Jātniece pamanīja, ka otra zirga kāju ritms mainās, un paskatījās uz Skrējēju. Viņš bija izrāvies priekšā, bet tad uzrādīja acīm redzamas noguruma pazīmes un sāka atpalikt. Eila lika Vīnijai pakāpeniski sa­mazināt ātrumu un apstāties, ari jaunais kumeļš apstājās. No smagās zirgu elpas gaisā pacēlās tvaika mākoņi, dzīvnieki nokāra galvu. Abi auļotāji bija paguruši, bet skrējiens bija bijis labs.

Izbaudīdama iespēju atrasties svaigā gaisā un sēdēdama Vīnijai mu­gurā, taisni izslējusies, Eila viegli šūpojās līdzi zirga gaitas ritmam. Laukā bija auksts, bet skaists laiks, saule spoži atmirdzēja vizuļojošajā ledū un baltajā sniegā, ko vēl nesen bija sanesis sniegputenis.

Tiklīdz Eila tajā rītā bija izgājusi laukā no velēnu mītnes, viņa nolēma izvest zirgus garā izjādē. Laikapstākļi vilināja laukā. Viss šķita gaišāks, it kā būtu noņemta kāda smaga, nomācoša nasta. Jaunajai sievietei likās, ka aukstums vairs nav tik stiprs, tomēr ārēji nekas nebija mainījies. Ledus tāpat bija stingrs, mazās, sadzītās sniega granulas bija tikpat cietas kā iepriekš.

Eilai nebija tādu zināšanu, lai noteiktu, ka temperatūra ir paaug­stinājusies un vējš vairs nepūš ar tādu spēku kā agrāk, bet viņa bija pamanījusi nelielas izmaiņas, kaut ari to varētu iztulkot kā intuīciju, izjūtu - īstenībā tā bija izcila jutība. Ļaudis, kas dzīvoja tik ekstrēmi aukstā klimatā, uzreiz pamanīja, ka laikapstākļi kļuvuši nedaudz pielai­dīgāki, un bieži vien to apsveica ar īpaši priekpilnām emocijām. Pavasa­ris vēl nebija pienācis, bet nežēlīgais, sparīgais aukstuma tvēriens bija nedaudz atslābis, un pavisam nelielas, bet uzreiz pamanāmas siltuma vēsmas nesa sev līdzi solījumu, ka dzīve drīz atkal sāks mutuļot.

Sieviete pasmaidīja, kad jaunais kumeļš ar lepni izslietu kaklu un paceltu asti dižmanīgi aizdrasēja pa priekšu. Viņa joprojām par

Skrējēju domāja kā par mazuli, kuram bija palīdzējusi nākt pasaulē, bet kumeļš vairs nebija nekāds mazulis. Kaut ari vēl nebija pilnīgi attīstījies, Skrējējs jau tagad bija lielāks par savu mammu un viņam piemita īsts rikšotāja talants. Skrējējam patika auļot lielā ātrumā, bet abu zirgu skriešanas manierē bija manāmas atšķirības. īsajā distancē Skrējējs bija nenoliedzami ātrāks par Vīniju, jau pašā startā viegli aizskriedams vi­ņai garām, bet Vīnijai piemita daudz lielāka izturība. Ķēve bija spējīga daudz ilgāku laiku uzturēt ātru tempu un, ja bija jānoskrien kāds garāks gabals, neizbēgami noķēra kumeļu un izrāvās tam priekšā.

Nokāpusi no Vīnijas muguras, Eila uzreiz apstājās, pirms pastūma priekškaru un iegāja būdā. Viņa bija bieži izmantojusi zirgus kā aiz­bildinājumu, lai tiktu projām, un šorīt viņa bija bijusi īpaši apmieri­nāta, kad laiks bija piemērots garākai izjādei. Kaut arī jaunā sieviete bija laimīga, ka atkal atradusi cilvēkus un ka viņu pieņēma kā vienu no savējiem un iesaistīja visos pasākumos, tomēr ik pa laikam viņa izjuta nepieciešamību pabūt vienatnē. It īpaši tas notika tajās reizēs, kad neskaidrības un neatrisināti pārpratumi palielināja spriedzi slēgtajā ļaužu kopienā.

Fralija daudz laika bija pavadījusi kopā ar jaunajiem ļaudīm pie Ma­muta pavarda, tas Frabekā bija izraisījis arvien pieaugošas dusmas. Eila bija dzirdējusi strīdus, kas skanēja no Dzērves pavarda puses, vai drīzāk garus Frabeka komentārus par Fralijas prombūtni. Eila zināja, ka šim vīrietim nepatika, ka viņa sieva pārāk cieši sadraudzējas ar viņu, un bija pārliecināta, ka grūtniece tagad vēl vairāk no viņas izvairīsies, lai tikai saglabātu mieru pie sava pavarda. Tas Eilu uztrauca, īpaši pēc tam, kad Fralija bija viņai pastāstījusi par asiņošanu. Eila bija brīdinājusi sievieti, ka viņa var zaudēt bērniņu, ja pietiekami daudz neatpūtīsies, un bija apsolījusi iedot viņai zāles, bet tagad, kad neapmierinātais Frabeks visu laiku riņķos apkārt, to izdarīt būs daudz grūtāk.