Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Avarij, vai esi pilnīgi pārliecināta, ka nenāksiet kopā ar mums? - Talija jautāja. Viņas kaklu rotāja smagnējas dzintara krelles, darinātas no lieliem dzintara gabaliem. - Mēs labprāt vēl pāris dienu pagaidītu, līdz būsiet gatavi nācēji.

-     Nē, ejiet vien pa priekšu. Zinu, ka visi grib ātrāk nokļūt Vasaras sapulcē, un jūs jau tā esat mums daudz palīdzējuši. Mītne jau gandrīz ir pabeigta, un bez jūsu palīdzības mēs nekad nebūtu tik tālu tikuši.

-    Mums ir prieks strādāt kopā ar jums. Jāatzīst, ka jaunā mītne izska­tās iespaidīga. Tas ir liels gods Mātei. Tavs brālis patiešām ir ievērojams. Iekšpusē gandrīz vai var sajust Mātes klātbūtni. - Talija bija patiesa, un Avārijā to zināja.

-    Paldies, Talij, un mēs neaizmirsīsim jūsu palīdzību. Tieši tāpēc ne­gribam jūs vēl ilgāk aizkavēt. Jūs jau tā kavējat, jo nācāt mums talkā. Visas labākās vietas būs jau aizņemtas.

-    Tagad mums vairs nevajag ilgu laiku, lai tur nokļūtu. Mūsu krava ir ievērojami vieglāka. Mamuta apmetne noslēgusi labu darījumu.

Avārijās acis apstājās pie masīvās sieviešu vadones jaunās kaklarotas. - Nu, ne gluži tik labu kā Lauvas apmetne, - viņa piebilda.

Talija piekrita. Viņa uzskatīja, ka Lauvas apmetne bija noslēgusi daudz labāku darījumu, bet bija nepiedienīgi to pieminēt. Talija mai­nīja sarunas tematu. - Nu tad uz tikšanos Vasaras sapulcē! Ja varēsim, aizņemsim vietu arī jums.

-     Mēs būtu par to pateicīgi, bet izskatās, ka būsim paši pēdējie, kas ieradīsies. Mums vēl ir jāpaspēj izdarīt to, ko varam. Tomēr tur, galā, jūs sameklēsim, - Avārijā noteica, kad abas sievietes iznāca no jaunās celtnes.

-     Mēs no rīta dosimies prom, - Talija paziņoja. Abas sievietes ap­skāvās un saskārās ar vaigiem, tad Lauvas apmetnes vadone devās uz savu telšu pusi.

-    0! Talij, ja nu gadījumā vairs nesatieku Eilu, pirms jūs aizejat, lū­dzu, vēlreiz pasaki viņai paldies par uguns akmeni, - Avārijā nosauca pakaļ, tad it kā nejauši pajautāja: - Vai esat jau Eilai noteikuši līgavas pūru?

-    Esam par to domājuši, bet viņai ir tik daudz talantu, ka to ir grūti izdarīt, - Talija atbildēja un pagriezās uz promiešanu. Pēc pāris soļiem viņa atskatījās un pasmaidīja. - Viņas abas ar Dīgiju kļuvušas tik labas draudzenes, ka Eila man ir gluži kā meita.

Ejot projām, Talija tik tikko spēja apvaldīt smaidu. Viņasprāt, viņa bija pamanījusi, ka Vinkaveks Eilai pievērš īpašu uzmanību, un Lauvas apmetnes sieviešu vadone zināja, ka Avārijās piezīmei nebija gadījuma raksturs. Mamuta apmetnes vadonis bija māsu uz to pamudinājis. Ta­lija nodomāja, ka tā nebūtu peļama savienība un radniecīgas saites ar Mamuta apmetni varētu būt ļoti noderīgas. Protams, no vienas puses, Ranekam uz Eilu ir pirmtiesības. Galu galā viņi taču ir devuši Solījumu, bet, no otras puses, ja tāds iespaidīgs vīrs kā Vinkaveks izdara piedāvā­jumu, tad to vienmēr ir vērts apsvērt. Vismaz tas vēl vairāk cels Eilas vērtību. Jā, šī Talutam patiešām bija laba doma - apciemot Mamuta apmetni un patirgoties.

Avārijā noskatījās, kā Talija aiziet, un nodomāja: "Tātad Talija pati grasās noteikt līgavas pūru Eilai. Tā jau 'es domāju. Varbūt mums pa ceļam vajadzētu iegriezties Dzintara apmetnē, es zinu to vietu, kur Māte glabā neapstrādāto akmeni, un, ja Vinkaveks grasās iegūt Eilu, tad viņam būs vajadzīgas visas pieejamās vērtības, ko vien varēsim savākt. Nepazīstu nevienu citu sievieti, ar kuru būtu tik grūti tirgoties kā ar Taliju." Avārijā izjuta pret Taliju skaudīgu apbrīnu. Iepriekš jauna­jai Mamuta apmetnes vadonei raženā Lauvas apmetnes vadone nebija izraisījusi nekādas lielās simpātijas, bet šajās dažās pēdējās dienās, kad viņām radās iespēja labāk iepazīties, Avārijā bija sākusi viņu cienīt un pat iemīlēt. Talija bija cītīgi strādājusi mītnes celtniecībā un neskopo­jusies ar uzslavām, ja tās bija pelnītas; nu un, ja jau viņa bija tik izcila un grūti pieveicama tirgotāja, tad atbilda savai vadones lomai. Avārijā nodomāja: ja Talija pati būtu jaunāka un gatava ar kādu savienoties, tad viņai noteikti nebūtu iebildumu, ja Talija spriestu par savu līgavas pūru.

Izgājuši no Mamuta apmetnes, Lauvas apmetnes ļaudis devās zie­meļu virzienā, pārsvarā ejot gar upes krastu. Blakus lielajām upēm, kas vadīja savus ūdeņus cauri kontinentam, ziemeļu puses ainava nemitīgi mainījās un izcēlās ar augu valsts lielo dažādību. Viņu maršruts gāja cauri tundrai un lesa līdzenumiem, gar niedrēm aizaugušiem meža ezeriem, garām staigniem muklājiem un vējainiem pakalniem, cauri leknām pļavām ar vasaras puķēm. Kaut ari ziemeļu puses veģetācija bija nīkulīga, puķes bieži vien bija daudz raženākas un skaistākas par savām dienvidu māsām. Eila gandrīz visas no tām pazina, kaut arī ne vienmēr zināja tām nosaukumus. Ejot tām garām vai arī vienatnē izjājot, jaunā dziedniece bieži vien tās noplūca un atnesa Mamutam, Nezijai vai Dīgijai, vai arī kādam citam, lai pasaka, kā tās sauc.