Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Piedod, Eila! Man vajadzēja padomāt, kā zirgi reaģēs uz tik daudz cilvēku klātbūtni, - Jondalars sacīja.

-    Vai tu zināji, ka te būs tik daudz ļaužu?

-    Es… nezināju, bet nojautu, ka varētu būt tikpat daudz, cik parasti sanāk uz Zelandoni cilts Vasaras sapulci.

-     Domāju, ka mums vajadzētu iekārtot Kaķastes apmetni kaut kur nostāk no pārējiem, - Talija runāja skaļā balsi, lai pievērstu visu ap­metnes Jaužu uzmanību. - Varbūt šeit, nometnes malā? Tā mēs būsim tālāk no visiem, - runājot vadone lūkojās apkārt, - bet Vilka apmetnei šogad ir izveidojies strautiņš, kas tek cauri viņu ieplakai, un tas pa­griežas uz šo pusi.

Talija bija paredzējusi cilvēku reakciju un nebija vīlusies. Pārējie Sa­pulces dalībnieki bija ieraudzījuši, kā Lauvas apmetne šķērso upi, un tagad bija sapulcējušies, lai novērotu viņu ierašanos. Bet vadone nebija paredzējusi, ka dzīvnieki būs satraukti no iepazīšanās ar tik lielu ļaužu baru.

-     Varbūt apmetīsimies tur, pie klints sienas? - Barzeks ierosināja. - Tur nav diez cik līdzena vieta, bet mēs varētu to pielabot.

-     Izskatās labi. Vai kādam ir iebildumi? - Taluts apjautājās, īpaši vērsdamies pie Eilas. Jaunā sieviete un Jondalars vienkārši veda dzīvnie­kus turp, gribēdami tos ātrāk kaut kur nomitināt. Lauvas apmetne sāka attīrīt vietu no akmeņiem un krūmiem, to izlīdzinot, lai varētu uzsliet savu lielo kopējo telti, izgatavotu no dubultas zvērādas kārtām.

Dzīvošana teltī bija daudz ērtāka, ja tā bija izgatavota no divām ādas kārtām. Izolējošais gaisa slānis, kas izveidojās starp šīm divām kārtām, palīdzēja telti saglabāt siltumu, un vēsos vakaros mitruma kondensācija tika novadīta zemē pa ārējās zvērādas iekšpusi. Iekšējā kārta, kas tika pabāzta zem telts grīdas paklājiem, palīdzēja izvairīties no caurvēja. Kaut arī šī nebija tik ilglaicīga būve kā Lauvas apmetnes velēnu mītne, tas bija daudz pamatīgāks veidojums par parasto vasaras telti, kas bija izgatavota no vienas ādas kārtas un tika uzslieta tikai uz vienu nakti; to viņi bieži vien izmantoja ceļojot. Lai atšķirtu no ziemas mītnes, savu vasaras mitekli viņi bija nosaukuši par Kaķastes apmetni; lai kur viņi arī ar to ceļotu, tā viņi to dēvēja, tomēr paši sevi joprojām uzskatīja par Lauvas apmetni.

Telts bija sadalīta četrās savstarpēji atkarīgās konusveida daļās, katrā no tām bija paredzēta atsevišķa ugunskura vieta, kuru balstīja spēcīgi, elastīgi jauni koki, kaut arī mamutu ribu kauli vai citi gari kauli varētu tikt un patiešām arī tika izmantoti. Centrālā daļa, kas bija pati lielākā, bija paredzēta Lauvas, Lapsas un Mamuta pavardam. Kaut arī telts pla­tība nebija tik ietilpīga kā velēnu mītne, tā galvenokārt tika izmantota pārnakšņošanai, un reti kad gadījās tā, ka visi ļaudis vienlaikus gulēja teltī. Visi citi pasākumi - gan privātie, gan sabiedriskie - parasti notika laukā, tāpēc telts uzsliešana nozīmēja arī teritorijas noteikšanu ārpus tās sienām. Kaķastes pavarda, kas kalpoja kā galvenais iekšējais ēdiena gatavošanas pavards, izvietojumam bija liela nozīme.

Kamēr ļaudis strādāja pie telts uzsliešanas un ārējās teritorijas noro­bežošanas, pārējie Vasaras sapulces dalībnieki pamazām sāka atgūties no sākotnējā izbrīna pilnā klusuma un satraukti savā starpā sarunā­jās. Beidzot Eila saprata dīvainā, pieklusinātā trokšņa iemeslu. Jaunā sieviete atcerējās: kad pirmoreiz viņa bija ieradusies Lauvas apmetnē, cik viņai tā bija likusies trokšņaina, jo visi ļaudis runāja vienlaikus. Tagadējais troksnis bija daudzreiz skaļāks, tajā apvienojās visas cilts ļaužu balsis.

"Nav nekāds brīnums, ka Vīnija un Skrējējs ir tik nervozi," jaunā dziedniece pie sevis nodomāja. Ļaužu pūļa nepārtrauktā čalošana ari pašu Eilu darīja nervozu. Viņa nebija pie tā pieradusi. Klanu Sapulcē nebija bijis tik daudz ļaužu, un, ja arī būtu bijis, tā nekad mūžā nebūtu bijusi tik trokšņaina. Klani, sazinoties savā starpā, izmantoja tikai dažus vārdus, tāpēc klanu ļaužu Sapulce bija klusa. Bet to ļaužu, kuru sazi­nāšanās līdzeklis bija valoda, nometnes teritorijā, izņemot dažus retus gadījumus, parasti valdīja liela kņada. Tāpat kā stepes vējš, ari ļaužu runas nekad nepieklusa, mainījās tikai skaļuma intensitāte.

Daudzi ļaudis piesteidzās klāt, lai apsveicinātos ar Lauvas apmetni, piedāvādami palīdzību telts uzsliešanā un vietas iekārtošanā; viņi tika sirsnīgi sagaidīti, bet Taluts un Talija savā starpā apmainījās ar zīmī­giem skatieniem. Vadoņu pāris neatcerējās, ka agrāk viņiem būtu bijuši tik daudz draugu, kas tik dedzīgi būtu steigušies palīgā. Ar Latijas, Jondalara, Raneka un ari daļēju Taluta palīdzību Eila iekārtoja zirgu mājvietu. Abi jaunie vīrieši labi sastrādājās, bet savā starpā gandrīz nemaz nesarunājās. Jaunā sieviete atraidīja ziņkārīgo cilvēku palīdzības piedāvājumus, skaidrojot, ka zirgi ir bikli un tramīgi un svešinieki tos padara nervozus. Bet tas tikai visiem lika saprast, ka viņa ir galvenā atbildīgā persona par dzīvniekiem, un izraisīja vēl lielāku ziņkāri. Eilas vārds ātri vien izplatījās pa visu nometnes teritoriju.