Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pašā tālākajā savas apmetnes stūrī, nedaudz aiz aizas klints sienas izliekuma, kas pavēra skatu uz upes ieleju, viņi uzslēja zirgu nojumi, izmantojot ādas telti, ko Eila un Jondalars bija lietojuši, kad kopā ceļoja; to balstīja mazi koki un pamatīgi zari. Tā tika noslēpta no ļaudīm, kas bija sapulcējušies ielejā, bet no tās pavērās brīnišķīgs skats uz upi un skaistajām mežu ieskautajām pļavām.

Lauvas apmetne jau bija uzslējusi telti un pašlaik iekārtoja guļvietas diezgan pašaurajā pagaidu mītnē, kad Vilka apmetnes delegācija kopā ar dažiem citiem cilvēkiem ieradās viņus oficiāli apsveikt. Viņi atradās nometnes saimnieku teritorijā, un, kaut ari tas bija gaidāms, saimnieki izrādīja pieklājības žestu, atļaujot visiem viesiem lietot Vilka apmetnes īpašumā esošos zvejas rīkus, ogas, riekstus, sēklas, saknes un medību vietas. Kaut ari Vasaras sapulce neilgs visu vasaru, tik liela laužu bara izmitināšana varēja saimniekiem sagādāt zaudējumus, un tāpēc vaja­dzēja noskaidrot, vai nevajadzētu izvairīties no kādas īpašas vietas, lai pārliecīgi neizmantotu šīs teritorijas resursus.

Taluts bija bijis ļoti pārsteigts, kad viņam paziņoja par Vasaras sa­pulces vietas maiņu. Mamutu cilts parasti nesatikās izvēlēto saimnieku apmetnē. Parasti tika izraudzīta teritorija, kas atradās kaut kur stepē vai kādas lielas upes ielejā, kur daudz vieglāk varētu izvietot tādas lielas ļaužu masas.

-    Lielās Mātes vārdā laipni lūdzam pie mums Lauvas apmetni, - sa­cīja kāda slaida, sirma sieviete.

Talija jutās šokēta, viņu ieraugot. Tā bija sieviete, kurai bija piemi­tusi neparasta grācija un neiedomājami laba veselība un kura bez pro­blēmām bija pildījusi dalītos vadoņu pienākumus, bet tagad izskatījās, ka viena gada laikā viņa ir novecojusi par desmit gadiem. - Mārlij, paldies par tavu viesmīlību! Mutas vārdā mēs tev pateicamies.

-    Redzu, ka jums atkal izdevies to izdarīt, - vīrietis sacīja, satverdams sveicienā abas Taluta rokas.

Valezs bija jaunāks par savu māsu, bet Talija pirmoreiz pamanīja, ka arī viņam jau parādās vecuma pazīmes. Pēkšņi tas lika viņai aizdomāties par pašas gadiem. Lauvas apmetnes vadonei vienmēr bija šķitis, ka Mārlija un Valezs ir viņas vienaudži.

-     Manuprāt, šis ir jūsu lielākais pārsteigums, - Valezs turpināja. - Kad Torans ieskrēja iekšā, saukdams kaut ko par zirgiem, kas kopā ar jums šķērso upi, visiem bija jāiet skatīties. Un tad kāds pamanīja vilku…

-     Mēs nebūt neprasām, lai par to tagad mums stāstītu, - Mārlija piebilda, - kaut ari jāatzīst, ka mani māc ziņkāre. Jums šis stāsts būs jāatkārto daudzas reizes. Tāpēc varbūt labāk pagaidīsim līdz vakaram, lai jūs to varētu izstāstīt visiem kopā.

-    Protams, Mārlijai ir taisnība, - Valezs atzina, kaut gan pats Vilka apmetnes vadonis jau tagad bija gatavs šo stāstu uzklausīt. Vēl viņš pamanīja, ka māsa izskatās ļoti nogurusi.» Viņš baidījās, ka šī Vasaras sapulce varētu izrādīties viņai pēdējā. Tieši šī iemesla dēļ Valezs bija piekritis uzņemties saimnieka apmetnes pienākumus, kad izrādījās, ka sākotnēji sarunātā tikšanās vieta, upei mainot gultni, tika applūdināta. Šogad viņi abi nodos savas vadoņu pilnvaras citiem.

-     Lūdzu, izmantojiet visu, kas vien jums nepieciešams. Vai esat ērti iekārtojušies? Žēl, ka jums nācās apmesties tik tālā stūri, bet jūs ieradāties pārāk vēlu. Es jau vairs pat nebiju pārliecināts, ka vispār atnāksiet, - Mārlija sacīja.

-    Mums nācās izmest pāris līkumu, - Taluts atzinās. - Bet šī ir pati labākā vieta. Šeit ir tīkamāk mūsu dzīvniekiem. Viņi nav pieraduši pie tik liela ļaužu bara.

-    Vēlētos uzzināt, kā tie vispār ir pieradināti kaut vai pie viena cil­vēka! - iesaucās kāda balss. Talijas acis iemirdzējās, kad pie viņiem pienāca garš jauneklis, bet Dīgija pirmā pie viņa piesteidzās klāt.

-    Tarneg! Tarneg! - jaunā sieviete iesaucās, steidzoties viņu apskaut. Arī pārējie Sumbra pavarda ļaudis no viņas daudz neatpalika. Jauneklis apskāva savu māti, pēc tam ari Barzeku, un visiem acīs bija asaras. Pēc tam arī Druvezs, Brinans un Tusija pieprasīja jaunekļa uzmanību. Aplicis rokas ap abu zēnu pleciem, jauneklis tos apskāva un izteica komplimentus, cik lieli tie izauguši, un pēc tam pacēla Tusiju uz ro­kām. Pēc apskaušanās un pakutināšanas, kas izsauca priecīgu meitēna ķiķināšanu, Tarnegs nolaida māsiņu zemē.

-     Tarneg! - Taluts ieaurojās.

-    Talut, vecais lāci! - Tarnegs atsaucās tikpat spēcīgā balsī, kad abi vīri apskāvās. Viņiem bija acīm redzama līdzība - jauneklis izskatījās gandrīz pēc tāda paša lāča kā viņa tēvocis, bet Tarnegam piemita mā­tes tumsnējā ādas krāsa. Pieliecies jauneklis paberzēja savu vaigu pie Nezijas sejas un, ar draiskulīgu smīnu apskāvis apaļīgo sievieti, pacēla viņu gaisā.

-    Tarneg! Ko tu dari? Liec mani zemē! - Nezija bārās.

Jauneklis viegli nolaida savu tanti pie zemes un piemiedza viņai ar aci. - Talut, tagad es zinu, ka esmu tikpat spēcīgs vīrs kā tu, - Tarnegs paziņoja un skaļi iesmējās. - Vai tu maz zini, cik ilgi esmu gaidījis, lai to izdarītu? Tikai lai pierādītu, ka to spēju?